"Pasaulē ir tādi sargeņģeļi, kuri īsā laikā kļūst ļoti tuvi, mīļi un svarīgi. Viņa nav tikai skolotāja, viņa ir lielisks draugs, brīnišķīga mamma un laba padomdevēja. Dažreiz gan Ingai pipari uz mēles berami, bet tas ir tas, kas mūs, jauniešus, notur pie zemes, lai neaizlidojam kā hēlija baloni," tā projekta Latvijas lepnums 2018 pieteikumam par Aizkraukles novada pašvaldības jaunatnes lietu speciālisti Ingu Ramani raksta Aizkraukles novada Jauniešu domes pārstāve Dženeta Ošiņa.
Viņa Jauniešu domi tagad sauc par pilsētas otro elpu: "Jaunieši sāk mosties no elektroniskās ziemas migas, pieaugušie atceras savus pusaudža gadus, un vecie priecājas, ka mēs kaut ko darām lietas labā, lai no šīs pilsētas nepazustu pēdējā dvēsele." Nevar noliegt to, ka daudzi jaunieši no savas pilsētas aizbrauc prom.
Savukārt Ingai Ramanei ir sapnis, ko viņi mēģina īstenot kopā – par Aizkraukli kā jauniešu galvaspilsētu.
"Jauniešiem ir nepieciešams kāds, kurš virza pareizajā virzienā, un Inga ir šis cilvēks," piebilst Dženeta.
Nu būs ziepes!
No neoficiāla "piecu cilvēku grupējuma", kas ik pa laikam sanāca kopā, lai apmeklētu kādu pasākumu, Aizkraukles novada Jauniešu dome nu ir kļuvusi par oficiālu organizāciju ar vairāk nekā četrdesmit pusaudžiem un jauniešiem.
Tagad viņi veic brīvprātīgo darbu, organizē un vada savus, un apmeklē citu pilsētu pasākumus, uzņem ārzemju viesus, dodas pārgājienos un piedalās nometnēs. Jauniešu domē tiek uzņemti visi, ne tikai skolu teicamnieki un pašpārvalžu pārstāvji – arī sociālā dienesta redzeslokā nonākušie. Jaunieši arī iesaistās jomās, kas saistītas ar neformālo izglītību.
Nupat 16 jauni cilvēki devušies brīvprātīgā misijā – pastrādāt dzīvnieku patversmē Ulubele (mūsu saruna notiek oktobrī Labo darbu nedēļā – red.). Ar Ingas iniciatīvu daudziem šovasar, viņus izvērtējot, bijusi iespēja ar Valsts nodarbinātības aģentūras un pašvaldības atbalstu strādāt arī oficiālu algotu darbu.
Dženeta darbojas skolēnu pašpārvaldē, un arī iepriekš viņai bijusi līdzīga dalības pieredze, bet "ar mazākiem apgriezieniem", līdz par jauniešu lietu speciālisti sākusi strādāt Inga. "Kad ieradās Inga, mēs jau sapratām, ka nu būs ziepes," smej Dženeta un piebilst:
"Mums bija bail, jo viņas sapņi bija tik lieli un šķita tik tālu no realitātes. Šķiet, ka viņa bija tas balons, kas lidinājās gaisā, un mēs viņu aiz diegiem mēģinājām pieturēt uz zemes."
Taču, kopā darot, šķietamie sapņi sākuši realizēties un paplašinās arīdzan uzrunātā jauniešu auditorija. "Man piezvana arī no Probācijas dienesta un policijas, palūdz, lai kādam izglītojošam, tematiskam pasākumam skolā aizdodu savus jauniešus ieģērbties kaķa vai bebra tērpā. Pieci jaunieši nupat iestājās Zemessardzē, kurā es šogad iestājos pati. Jauniešiem jau vajag stafeti – tā viņi cits citam padod ziņu, ka ar mums ir forši," skaidro Inga.
Kad šogad janvārī atgriezusies šajā darbā, prātojusi, kā lai piesaista iespējami vairāk jaunu cilvēku. Izveidojusi WhatsApp grupu. "Tajā uzrakstīju – notiks pirmā sanāksme, visiem jābūt. Pat nezināju, kam pieder tie telefona numuri. Atsaucība bija, un mums tā lieta aizgāja," gandarījumu pauž Inga.
Atgriezās Latvijā
Inga Ramane ir aizkraukliete, te viņa augusi, gājusi skolā un atceras, kā pilsētā tika nogāzti padomju laiku simboli – pieminekļi. Pēc skolas beigšanas neklātienē apguvusi ekonomistes specialitāti, daudz strādājusi. "Bija arī tāds periods, kad pāris gadu dzīvoju ārzemēs, strādāju Anglijā. Tas bija naudas dēļ... Uzskatīju to vien par iespēju nopelnīt, bet iestrādājos, iejutos, līdz negaidīti no Aizkraukles saņēmu telefona zvanu – Bērnu un jauniešu centrā esot brīva vakance," tā 2010. gada pavērsienus savā dzīvē atceras Inga. Attālināti viņa izturējusi konkursu un trīs dienu laikā ar meitu – nu jau pusaudzi – atgriezusies Latvijā. Bagāža pienākusi pēc divām nedēļām.
Inga ilgi nav varējusi pielāgoties jaunajiem Latvijas apstākļiem, pat auto stūrējusi pa braucamās daļas kreiso pusi. Taujāta, ko ārzemēs pavadītie gadi mainījuši pasaules uztverē, Inga atbild atklāti: "Sapratu, ka vērtība ir cilvēkos, nevis naudā un ka manas mājas ir Latvija. Naudu var arī citādi nopelnīt, ne tikai dodoties uz svešu valsti." Inga stāsta, ka no Northemptonas, kur savulaik dzīvojusi un pazinusi teju visus latviešus, 80% jau ir atgriezušies mājās.
Viņa pati ir sabiedrisks cilvēks, kuram patīk izpausties. "Es arī vakaros savējiem nelieku mieru, ja man pēkšņi rodas kāda ideja, tūlīt pat sazināmies. Jā, vērtības man ir mainījušās, bet tas nebija vienīgais atgriešanās iemesls. Meitu esmu izaudzinājusi viena (meitas tēvs traģiski gājis bojā – red.), bet dzīve ar to nebeidzas, un man tas deva stimulu iet tālāk un sniegt citiem to, kā viņiem nav bijis. Citreiz mani tincina, vai darbā neizdegšu, bet tieši jaunieši ir mans dzinējspēks darīt un cīnīties. Tas pat nav cīniņš, bet prasme runāt. Un ar jauniešiem vajag runāt," uzsver Inga Ramane.
Mīlestība vai karjera?
Pēc atgriešanās Latvijā Inga gan uz kādu laiku aizbraukusi dzīvot uz Madonu. "Mīlestība mani aizvilināja," smaida viņa un piebilst: "Meita gan svešā pilsētā nepierada, tāpēc atgriezos, bet mīlestība man joprojām tur ir. Tā ka braukāju uz darbu Aizkrauklē. Citās valstīs cilvēki simtiem kilometru pavada ceļā uz darbu."
Inga Ramane nenoliedz – Aizkraukle ir viņas pilsēta. Kopā ar savējiem šogad bijuši uz Madonas kā Jauniešu galvaspilsētas atklāšanas pasākumu. Inga atzīst – šajā ziņā ar 13 pagastiem, kur katrā ir jauniešu centrs, Madona ir vairāk attīstīta. Tāpēc Aizkrauklē viņiem vēl esot, ko darīt, turklāt visā novadā Inga viena pati veic šo darbu. "Jaunieši man daudz palīdz. Nu jau arī kultūras pasākumu vadīšanu pārņem savā ziņā. Uzņēmēju dienas vispār bez jauniešiem nenotiek. Vai karjeru var savienot ar mīlestību? Var! Bet man tā nav karjera, man tas ir sirds darbs," apliecina Inga.
Nākotnes plānos ietilpst paplašināt jauniešu politikas iniciatīvas pašvaldības darbu, iemācīt jaunajiem rakstīt projektus, palīdzēt iekārtoties brīvprātīgā darba misijās ārzemēs un Aizkrauklē izveidot jauniešu māju.
"Cenšos arī sekmēt viņu mācību darbu – sekoju līdzi atzīmēm, prasu, cikos iziet un atgriežas mājās. Nesen vienu meiteni gājām meklēt," stāsta Inga, bet Dženeta piebilst: "Tai meitenei tovakar bija slikts garastāvoklis, viņa telefonā sarakstīja nelabas lietas un pēc tam izslēdza telefonu. Gājām meklēt un atradām pie draudzenes." Inga jau bija gatava pazudušo meklēt ar Zemessardzes spēku palīdzību. Viņa pati piedalās Zemessardzes mācībās un pārliecinājusies, ka spēj izturēt arī fiziskus pārbaudījumus, bet to dara brīvajā laikā.
"Pašlaik Zemessardze ar pašvaldību un jauniešiem ļoti sadarbojas. Mēs kopā organizējam pasākumus. Novembrī organizējam Lāčplēša dienas stafeti. Vasarā bija pārgājiens Aiviekstes mežos. Mums iedeva tikai telti, ēst bija jāgatavo pašiem un dienā jānoiet 20 kilometru. Aizelsušies meklēt malku gāja un ugunskuru kurināja pat vislielākie "bosiki"! Tiem jauniešiem, kuri ir citādi, vienkārši vajag uzmanību," secinājusi Inga. Jā, arī nepatikšanas ar "bosikiem" bijušas, bet Inga tās neatklāj, tikai pastāsta, ka nelabvēlīgi orientētiem īpatņiem enerģijas novirzīšanai ieteikusi doties palīgā pensionārēm saskaldīt malku. Paklausījuši.
"Inga, protams, nepārtraukti saka, ka bez mums viņai nekas neizdotos, bet es domāju un mūsu jaunieši ir vienisprātis – bez viņas mums nu galīgi nekas neizdotos," uzsver Dženeta Ošiņa.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!