Dzīvo ar krietnumu sirdī un dižozola svētību

Nākotnei reāls pamats

Ziedkalni bijusi diža, bet tagad laika gaitā novecojusi saimniecība. Māju īpašnieki dzīvo citā vietā, viņu bērnus māja meža vidū neinteresē. Pagājušā gada rudenī te ievācās Jūlija ar vīru Alekseju un meitiņu Zlatu. Ziedkalni ar ēkām, augļu kokiem un dārzu ģimenei tika iznomāti uz trīsdesmit gadiem. Pamazām saime papildinājās ar zirgiem, kazām, suņiem un kaķiem. Jūlija smej – acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Viņai, bijušajai  rīdziniecei, ir 32 gadi, bet sirdī jaunā sieviete ir enerģijas pārpilns lauku cilvēks. Bērnībā viņa gājusi palīdzēt patversmei Rīgā, Krustpils ielā, zirgam mugurā pirmo reizi uzkāpusi astoņu gadu vecumā. Jūlijai ir Sporta akadēmijas diploms, bet sirdī – mīlestība pret zirgiem un visu citu dzīvo radību. Viņa atradusi savu vietu šajā pasaulē. Ar Ziedkalniem saistās Jūlijas ģimenes nākotnes sapņi.

Zem kuplā ozola malkojam kafiju ar kazas pienu. Man klēpī ieraušas kupla treju krāsu kaķenīte Masaņa, suņi sagūluši ēnā. Dārzā trīs krāsainas teltis. Tās uzcēlušas Jūlijas palīdzes padsmitnieces Aleksandra un Vanesa. Viņas ir rīdzinieces, bet jau ceturto gadu vasarā apmetas pie Jūlijas: "Meitenēm patīk dzīvot dabā. Katrai ir savs mīlulis zirgs. Dodamies kopīgās izjādēs, peldamies. Meitenes nebaidās no melnā darba. Aleksandra, Vanesa un mana meitiņa Zlata bez vārda runas ravē un laista dārzu, ved uz ganībām kazas, tīra staļļus. Vakaros uz ugunskura vārām zupu, izrunājam aizvadīto dienu. Internets, televizors un mobilie tālruņi te reti tiek darbināti. Domāju, ka meitenēm Ziedkalnos patīk, ja jau brīvajā laikā vienmēr brauc šurp."

Pasmaidu, vērojot, ka Aleksandrai un Vanesai garie mati ar šampūnu nokrāsoti zili. Forši, laukos var darīt visu ko, un zirgiem pret zilo krāsu nav nekādu iebildumu.

Nevienu neatdošu

Šķirnes suņu cienītājiem Ziedkalnos nav ko meklēt, bet Jūlijai tuvs katra viņas  četrkājainā bomzīša liktenis. Klausos jaunās sievietes stāstus. Tie liecina, ka cilvēka nežēlībai un stulbumam nav robežu. Septiņi no suņiem, kurus tā saucamie cilvēki nodevuši, izmetot tos no savas dzīves,  Ziedkalnos atguvuši ticību labajam un savu mīlestību gatavi izpaust visdažādākajos veidos. Viņi staro labestībā un ir pateicīgi par sniegto iespēju dzīvot pilnvērtīgu mūžu sirsnīgās mājās.

Lūk, Boss, viņš bija pirmais suns Ziedkalnos. Bosa saimnieki kārtoja šķiršanās lietas un, nevarot suni savā starpā sadalīt, nolēma divus gadus veco dzīvnieku eitanizēt. Biedrības Nepērc! Adoptē pārvaldītāja Jeļena Videvica ziemā pajautāja Jūlijai, vai viņa nevar sunim dot pagaidu mājas. Kāpēc ne? Vieta ir, ēst arī ir ko. Tagad augumā dižais Boss ir uzticams mājas sargs, kaziņu  pavadonis uz un no ganībām, kaķu un mazāko suņu pieskatītājs. Jūlija palepojas –  nesen Boss atnesis no meža dāvanu –  skaistus brieža ragus, gan jau Aleksejs ar savām zelta rokām no tiem kaut ko uzmeistaros.
Skaisto rudo lapsiņu Turbo piecu mēnešu vecumā saimnieki gribēja nodot patversmē, jo kucēns kožot nost vistas! Kucēns vistas? Turbo pat mušai nedara pāri! 

Pūdeļa jauktenīti Ladu kopā ar viņas draudzenīti kaķeni Šakiru pēc saimnieces nāves kaimiņi nodeva patversmē. Sunītes apmatojums bija savēlies pinkuļos. Tādu nesmuku neviens negribēja ņemt. Jūlija smaida: "Noskuvām, sakopām, tagad viņa mums ir īsts klēpja sunītis. Vēlāk no patversmes adoptējām arī viņas draudzenīti kaķenīti Šakiru."

Pusotra gada vecā Žuža paņemta no saimniekiem, kuri viņu sita un spārdīja, jo esot spītīga un nevadāma. Žužai bija lauztas ribas. Tas par mazo sirdsgudro kucīti, kura ne soli neatiet no Jūlijas un kūst laimē, kad viņu paucina!

Savukārt balto neredzīgo Blondīni "cilvēki" bija izmetuši uz šosejas pie netālā ciemata! Jūlija viņu paņēma, taču drīz pēc tam, neorientējoties apkārtnē, Blonda noklīda no mājām. Nakts vidū zvanīja cilvēki no 15 km attālā  benzīntanka, Jūlija ar Alekseju aizbrauca Blondai pakaļ. No tās reizes viņa nekad nav gājusi projām no mājas. 

"Taksenīte Dina pie saviem saimniekiem septiņus gadus ēda zem galda un tur arī dzīvoja, jo tiem cilvēkiem nepatika, ka sunīte staigā pa istabu. Viņa toreiz bija kā maza bulciņa – apaļa, uz īsām kājelēm, nikna un kodīga. Tagad Dina skrien ar mums pa meža ceļiem, peld un kopā ar zirgiem dodas 20 km garās pastaigās."

Arī kaķi Ziedkalnos ne no labas dzīves nokļuvuši. Masaņa, kas man klēpī, ar trim māsām melnā maisā bija izmestas pie Rimi. "Kaķēni bija slimi, strutu pilnām acīm, utaini. Mazā Masaņa nebija valdāma, rāpās pa aizkariem, gāza puķu podus. Tagad ir mīlīga un jauka kā saulīte. Abas viņas māsas ķer peles un putnus mežā, bet šitā pa klēpi vien."

Mazie arī jau pošas

Jūlijai daudz palīdz Jeļena Videvica, un Ziedkalni nekad neatsaka palīdzību arī viņai. Tā nesen no Rēzeknes patversmes uz pagaidu mājām Ziedkalnos atceļojas trīs tikai mēnesi veci kucēni, kuriem vēl nebija atvērušās actiņas, kad dzīvi tika izmesti atkritumu tvertnē. Viens jau nokļuvis pie labiem cilvēkiem, bet divi kā ūdens piles līdzīgi melnīši Kola un Nemo, labi paēduši, tusnī zālē, kur viņus pieskata Boss. Jūlija stāsta: "Mums visi dzīvnieki ir sterilizēti un socializēti, dzīvo kopā, viens otru uzpasē, rotaļājas. Abiem kucēniem gan steigšus jāmeklē mājas, jo drīz no Rēzeknes nāks jauns papildinājums. Tur kāda sieviete atnesusi pie daktera viņas nesterilizētajai kucei piedzimušos septiņus kucēnus. Norunāts, ka sieviete ļaus kucei izbarot mazos līdz mēneša vecumam, tad viņus paņemsim."

Vaicāju – kurus no lielajiem suņiem pareklamēt kā mājas meklējošus? Jūlija atbild: "Nevienu, viņi visi tagad ir manējie.

Līdz šim dzīve mūsu kaķiem un suņiem nav bijusi viegla, nervi pa stīdziņai saplosīti.

Viņiem jādzīvo mierā un mīlestībā."

Jūlijai ir labi plāni: "Man šī vieta meža vidū iepatikās uzreiz. Es gribu te saimniekot.  Gribu iegādāties arī vistiņas, pīles, zosis un  dekoratīvās cūciņas. Atjaunosim māju, sakopsim apkārtni. Mums ir divi dīķi, tos iztīrīsim. Lai cilvēki te jūtas kā īstos laukos. Ar vīru esam nodomājuši nodarboties ar lauku tūrismu. Turpināsies izjādes pa mūsu skaisto mežu, uz jūru, būs arī garāki pārgājieni. Jau tagad apmācu jauniešus apieties ar zirgiem, gatavoju sacensībām. Te viss būs, bet galvenais – mums ir labi draugi."

P. S. Ja vēlaties palīdzēt Jūlijai Troksnei, zvaniet. Tālrunis 26830033. Topošajā saimniecībā noderēs viss – dzīvnieku barība, siens zirgiem, būvmateriāli, nauda, darbarīki utt.