"Lai arī cilvēks ir dabas sastāvdaļa, bieži vien, dzīvojot pilsētā, neredzam izmaiņas dabā. Darbošanās ar augiem dārzā ir sava veida saskaņošanās ar dabu un tās cikliem," tā teic Latvijas Permakultūras biedrības pārstāve un mamma Sandra Stabiņģe, kas nu jau pāris gadu kļuvusi par Ikšķiles Brīvās skolas Tautskola 99 Baltie zirgi dārza saimnieci. Tas ir dārzs, kuru veido dažāda vecuma bērni, katrs pats rūpējoties par savu dobi, ar kuras plānošanu un piepildīšanu palīdz tikt galā Sandra. Šoruden bērni ievāks jau otro ražu. Tā dārzs pārtop ne tikai par rotaļāšanās vietu, bet par sava veida izglītības un pasaules uzbūves izprašanas veidu.
"Var mācīties burkānu no grāmatas, bet var burkānu arī zināt dzīvē. Ja būsi redzējis burkāna sēklu, izaudzējis to par graužamu dārzeni, redzējis, ka burkāni ir dažādās krāsās, ja būsi savu burkānu arī apēdis, tad būsi to pilnībā izpratis un ņemsi šīs zināšanas līdzi," stāsta Sandra, piebilstot, ka sākumā bērni gribējuši savos dārzos audzēt ananasus un apelsīnus, bet sapratuši, ka mūsu apstākļos var priecāties par dārza zemenīšu vai zirņu ražu.
Nevalstiskās organizācijas Children & Nature Network apkopoto pētījumu dati atklāj, ka tie bērni, kas bijuši nodarbināti dārza darbos kopā ar saviem vienaudžiem, ir ar augstāku sociālo prasmi sadarboties ar citiem. Tāpat arī bērni, kas paši ir audzējuši kādu dārzeni savā mazdārziņā, daudz labprātāk ikdienas maltītēs izvēlas svaigus dārzeņus un augļus. Rūpes par savu dobi vai vagu dārzā bērnam var mācīt atbildību, sēšanas un audzēšanas process - pacietību un izpratni par dabas cikliem un laikapstākļiem un to ietekmi uz iestādīto. Turklāt tā galdā var celt pašu tīrā veidā radītu pārtiku, kas nāk par labu arī pašu veselībai, tāpat kā būšana svaigā gaisā un fiziska aktivitāte, kopjot dobes. Taču, lai bērnam rastos interese par dārzkopību, jāsāk ar vienkāršām lietām.
"Ja katram bērnam tiks atvēlēts savs dārza gabaliņš, tad arī viņa attieksme un atbildība būs cita. To labi var salīdzināt ar zīmēšanas lapu: lai izdotos baudāms zīmējums, visi nevar zīmēt uz vienas lapas, bet katram vajag savējo. Jaunākiem bērniem var palīdzēt izvēlēties stādāmās lietas, bet lielākus bērnus jau var iesaistīt kopējā dārza plānošanā, taču jāparedz, ka ar katru bērnu viņa dobe tiek pārrunāta arī individuāli," iesaka Sandra. Aicinot bērnu veidot savu dobi, ir vērts viņam piedāvāt vietējam klimatam piemērotas sēklas vai stādus, kurus vizuāli un garšas ziņā bērns spēs vēlāk novērtēt, piemēram, zemenes vai saulespuķes. Tāpat var piedāvāt stādīt puķes vai augus, kuri patiks kukaiņiem vai putniem, kas papildinās dabas iepazīšanu ne tikai augu, bet jau arī dzīvnieku valstī. Dārzā var mācīties ne tikai dabas mācību, bet pat matemātiku un valodas, tikai viss atkarīgs no izdomas un pieejas. "Iekopjot dārziņu, var mērīt dobes, skaitīt sēklas. Paši var izgatavot darbmācībā plāksnītes ar augu nosaukumiem ne tikai latviešu, bet arī angļu vai pat latīņu valodā. Ja esi vidē, tad mācīšanās tādā veidā kļūst daudz aizraujošāka un vieglāka," uzsver Sandra, stāstot arī to, kā bērni pilnveido komunikācijas prasmes, ejot pētīt savu biedru dobes vai vēloties dalīties ražā. Un noteikti ir jāsvin raža, sarīkojot improvizētus ražas svētkus, taču svarīgākais, pēc Sandras domām, iesākumā ir ne jau tonnās mērāma raža, bet gan prieks, gandarījums un zināšanas, ko var rast bērns, darbojoties dārzā, jo mērķis ir saprast, mācīties un uzkrāt pieredzi.
Ar prieku, bez spīdzināšanas
"Tā kā mana filozofija ir tāda, ka mežs ir mans dārzs, kurā ar bērniem dodamies pēc tā augļiem - ogām, sēnēm, zaķskābenēm un citām dabas veltēm -, tad piemājas dārzs mūsu ģimenei nav liels. Lielākoties mums dārzā vietu atrod kāds burkāns, dārza zemene, zaļais zirnītis un garšaugi, bet agrā pavasarī vēl arī zaļumi podiņos uz palodzes, kur bērni ikdienā vēro, kas tad no zemes spraucas ārā," stāsta restorānu Restorāns 3 un 3 pavāri šefpavārs un Paula (7 gadi) un Sniedzes (5 gadi) tēvs Ēriks Dreibants, kurš ar ģimeni dzīvo Straupes apkaimē un saimnieko savā meža ieskautajā lauku mājā.
Dzīvojot laukos, ikdienā lielāku un mazāku darbu ir daudz, līdz ar to Ēriks cenšas tajos iesaistīt arī bērnus, lai, mazajiem augot lielākiem, mainās arī viņu interese par dārza darbiem un motivācija darboties. Piemēram, pavasarī bērni labprātāk dodas dārza darbos, ja drīzumā gaidāma raža ar pirmajām dārza zemenēm. Tad gan kāda nezāle tiek izravēta, gan laistīšanas darbos ir vēlme iesaistīties. Taču pēc dažām reizēm interese apsīkst, ja nav iegūstama tūlītēja raža. Jārēķinās arī - ja pie laistīšanas darbiem ķeras bērni, tad dārzs kādu reizi var arī pludot, bet viņiem ir liels gandarījums par paveikto, jo laistīšanas tiešais rezultāts jau redzams. Tāpat arī nopļautās zāles vai lapu grābšana un kraušana ķerrā ir aizraujoša vien tad, ja atpakaļceļā tētis sola atvizināt ķerrā pašus "strādniekus". Par lielākajiem palīgiem bērni gatavi kļūt tad, kad jau ir ievācama un nobaudāma raža - pirmās zemenes vai cukurzirnīši. Tos tad bērniem jāļauj arī salasīt, izgaršot. "Lai arī savus bērnus nespiežu iesaistīties dārza darbos, tomēr laika gaitā viņi pierod pie tā, ka arī dārzā var atrast ražu, kurā turklāt var dalīties ar citiem, iepriecinot ar gardumiem no pašu dārza," stāsta Ēriks. Pērn, lauku mājās ierodoties viesiem, vecākais bērns Pauls klusi nozudis dārzā un atgriezies ar pilnu bļodu zaļo zirnīšu, lai šo mājās augušo cienastu celtu galdā atbraucējiem.
Ēriks ir pārliecināts, ka svarīgi ir nepārspīlēt ar bērnu nodarbināšanu dārza darbos, bet būtiski ir atrast tajos prieka dzirksti - tā, lai līdzņemamās atmiņas no agras bērnības nesaistītos ar nesaprotamām mokām garās dobēs svelmē, bet gan ar kopābūšanu un dzīvesprieka devu tajā: "Bērniem augot, var novērot arī viņu evolūciju attiecībā uz interesi par dārzu. Ja sākumā mazais, nokļūstot dārzā, rod prieku, tiekot pie zemes un ēdot to pilnu muti, tad jau ap skolas vecumu ir jādomā par to, kā ieinteresēt bērnus, kuru uzmanības noturēšanas laiks pie kādas noteiktas nodarbes ir samērā īss, līdz divdesmit minūtēm. Pēc tam jau nākamais posms, kad cilvēkam atkal, iespējams, sāk interesēt dārza lietas, ir jau ap gadiem trīsdesmit."