Īstā šķirne īstajos apstākļos
Lielākās kļūdas gurķu audzētāji pieļauj sākumā, piemēram, izvēlas nepiemērotas šķirnes (ja plānots gurķus audzēt uz lauka, jāpievērš uzmanība, vai konkrētā šķirne ir tam piemērota), sēj tieši dobē, nevis audzē no dēstiem (šai metodei nav ne vainas, taču Latvijas vasaras ir neprognozējamas – lai gurķa dēsts izaugtu un pagūtu nogatavoties, tam nepieciešams regulārs siltums), nepareiza mēslošana un laistīšana (kaltēšana un pārlaistīšana ir vienlīdz bīstamas gurķiem), kā arī gaismas trūkums. Pārlaistīto augu saknes cieš no skābekļa trūkuma un nespēj uzņemt pieejamus barības elementus, savukārt iekaltēti gurķi neattīstās, nīkuļo, bet augļu vidus veidojas tukšs, mizas cietas, trūkst kraukšķīguma un aromāta. Daudzi arī nezina, ka gurķiem, līdzīgi kā tomātiem un paprikai, nepieciešams ierobežot lapotni un stīgošanu. Labi, ja dārzkopis no kļūdām mācās, bet žēl, ja ieguldītais darbs, iztērētais laiks un līdzekļi bijuši veltīgi.
Ne par sausu, ne par slapju
Jūlijā, kad gurķi zied un veido augļus, laistīšanai jāpievērš nopietna uzmanība. Ja gurķi aug siltumnīcā vai arī uz lauka augošajiem jāpiedzīvo sausums un karstums, jāņem vērā, ka laistīšana nepieciešama katru dienu. Pareizi būtu laistīt augus no rīta, nevis vakarā, kā ierasts steidzīgajiem un jo sevišķi strādājošajiem dārzkopjiem. Vissliktākais ir laistīt, kad pagadās. Ja ir īpaši karsts un sauss laiks, aplaistīt var arī pusdienlaikā, kārtīgi norasinot arī lapas, ne tikai padzirdot augsni. Laistīt nevajadzētu ar aukstu, ledainu ūdeni, bet gan izmantot iesilušu līdz gaisa temperatūras līmenim – nolieciet traukus ar laistīšanai paredzēto ūdeni saulītē vai vislabāk siltumnīcā, kur gurķi aug. Tad ūdens iztvaikojot mitrinās arī gaisu, un gurķiem patīk silta un mitra vide atšķirībā no tomātiem, tāpēc uzmanieties, ja abi šie augi ir iestādīti vienā nelielā siltumnīcā. Pa nakti šos traukus var no siltumnīcas iznest ārā, lai gaisa temperatūras svārstību dēļ uz siltumnīcas sieniņām neveidojas pārmērīgi liels kondensāts. Gurķiem tīk arī laistīšana ar ar ūdeni, kas ņemts no dabiskām ūdenstilpēm – dīķiem, upītēm un tamlīdzīgi.
Gurķus mēdz piemeklēt slimība – gurķu vīte, kas rada maldīgu iespaidu, ka trūkst mitruma, taču patiesībā pie vainas ir sakņu infekcija gaisa trūkuma dēļ. Tas notiek situācijās, kad augsne sablīvējusies, saknēm nepiekļūst skābeklis un barības vielas, bet paši augi pārkarsuši, piemēram, sliktas siltumnīcas ventilācijas dēļ. Palīdzēt var gaisa mitrināšana un augsnes saudzīga uzrušināšana.
Nedrīkst aizmirst arī par regulāru un atbilstošu mēslošanu – gurķi jāpabaro ne tikai iestādot un kamēr dēsti vēl mazi, bet līdz pat ražai.
Arī gurķus vajag apgriezt
Ja siltumnīcā gurķus atsienam, lai tie rāpjas vertikāli, tā ne tikai ietaupot vietu, bet nodrošinot arī augiem pietiekamu gaismas piekļuvi, uz lauka tiem tiek ļauts augt brīvi, kā rezultātā veidojas mežs, zem kura lapām grūti pakļūt gaismai.
Šādos apstākļos nokalst un neattīstās ne ziedi, ne augļi, arī lapas dzeltē un nokalst, un, ilgstoši šādi dzīvojis, augs var pat aiziet bojā, nemaz nerunājot par to, ka raža būs minimāla un gurķīši veidosies sīki, neglīti. Ja tomātiem mēs izlaužam pazarītes, tad gurķi ir jāatbrīvo no sānu atvasēm, nolaužot tām galotnītes tā, lai paliek tikai pāris lapu. Nedrīkst aizmirst arī kaitēkļu vai kādas slimības pazīmju bojātās, kā arī nodzeltējušās lapas, pirms tās vēl sakaltušas, savlaicīgi novākt. Ja gurķi nerāpjas uz augšu, arī stīgas jeb ūsas jānogriež, jo tās veltīgi tērē barības vielas, bet nefunkcionē.
Arī apgriešanu vispareizāk ir veikt dienas pirmajā pusē, lai dienas gaitā saules ietekmē un līdz vakaram, kad pazeminās gaisa temperatūra, brūcītes aizdzīst.