Bez strīdiem kopā jau 60 gadu

"Mēs nestrīdamies. Pat ne par to, kuru televīzijas programmu skatīsimies. Apsēžamies, es Jānim prasu - ko skatīsimies? Ja saka - hokeju, tad es arī skatos hokeju," pastāsta Rūta. Viņi kopā joprojām brauc ekskursijās, kopj mazdārziņu, apmeklē senioru pasākumus. Rociņās sadevušies, gan laikam nestaigā, bilstu. "Kā tad nestaigājam?! Tikai tā - cieši rokrokā," izbrīnīts, ka varētu būt arī citādi, saka Jānis.Lai smuka un kārtīgaMājīgajā sociālās mājas divistabu dzīvoklītī Rīgā, Ziepju ielā, Rūta un Jānis sagaida ar pašceptu kūku un uzkodām - Rūtas kulināres talants paziņu lokā ir izslavēts. Tincinu Jāni - kā ir, vai patiesi kungiem mīlestība iet caur vēderu? Jānis smej, un neslēpj - viņam patīkot, ka sieva gatavo gardi. Taču ne tikai ēšanas dēļ sieviņu iemīlējis: "Galvenais, lai ir smuka un kārtīga."Dzerot kafiju, noskaidrojas, ka Jānim ir 92 gadi, bet Rūta pārkāpusi 83. dzīves gada slieksni. "Esam veiksmīgi pārdzīvojuši Jāņa sirds operāciju, tad bija grūti, daudz raižu," stāsta Rūta. "Ar operāciju saistītās raizes jau aizmirsušās. Tagad būtu grēks žēloties - kājas nesāp, iet es varu. Tramvajam pakaļ neskrienu, toties strādāju dārzā. Mums ir zemenes, jāņogas, upenes, tomāti, gurķi - viss pašu audzēts. Pastrādāju, atpūšos, jūtos normāli. Vienīgā problēma - redze, ar vienu aci es nevaru redzēt visu mūžu, tagad arī otra ir miglaina, jāgaida rindā uz operāciju. Redzes dēļ uz teātri varu iet tikai tad, ja ir iespēja sēdēt pirmajās rindās," dzīvesbiedres teikto papildina Jānis.Rūta stāsta, kādreiz bijusi liela rokdarbniece, bet nu jau vairs neada - nav vajadzības. Arī viņai veikta acs kataraktas operācija, tagad redzot pat skudriņu. "Daudz kas sāp, kā jau uz vecumu, bet mēs turamies," apgalvo Rūta. Līdz šim viņa bijusi tā, kas sēžas pie stūres ģimenes auto, nākamgad seniore gan nepagarinās autovadītāja tiesības. "Kaut kā jocīgi tādam senioram pie stūres sēsties, kaut vēl ne tik sen ar mašīnu apceļojām Igauniju un Lietuvu. Tagad ekskursijās braucam ar autobusu, šoruden plānojam doties divu dienu ekskursijā uz Klaipēdu. Gadā ceļojam divas trīs reizes, braucam kopā ar Invalīdu biedrības Aizvējš un Zemgales priekšpilsētas pensionāru biedrības senioriem. Bijām arī Likteņdārzā, ar vienas biedrības senioriem iestādījām kļaviņu, ar otras - ozoliņu," stāsta Rūta. Sarīkojumu, ko apmeklēt, netrūkst - abi Pūces aktīvi darbojas arī Latgales priekšpilsētas represēto biedrībā, jo abi ir represētie. Tur arī iepazinušies - izsūtījumā Omskas apgabalā.Tā bija parasta dienaRūtai un Jānim dzimtā ir Smiltenes puse. Jānis līdz šai dienai nesaprot, kāpēc 1949.gada 27.martā martā ticis izsūtīts, jo dzīvojuši ar māsu divatā vien, vecāki jau bija miruši, turklāt Jānis pat dienējis krievu armijas darba bataljonā. Rūtas ģimene izsūtīta tai pašā dienā, un pēc tam kļuva zināms, ka abas ģimenes uz Sibīriju vestas vienā ešelonā.Nonākuši Omskas apgabalā Petrovskas sovhozā. Tur Jānis sācis strādāt par ganu, Rūta likta pie smagajiem būvniecības darbiem. Latvieši cits citu pazinuši. "Skatos, smuks meitēns skolas formā - Rūta. Satikāmies, pamazām sākām draudzēties. Visi zināja, ka draudzējamies, arī komandants. Rūtas ģimene dzīvoja četri cilvēki vienā istabā. Mums bija zemļanka, bija materiāli - piebūvēju istabiņu un ņēmu Rūtu pie sevis," stāsta Jānis. Viņi laulību reģistrēja 1955.gada 8.jūlijā. Kāzu nebija, saka Rūta, bet Jānis skaļi iebilst: "Kā tad nebija - bija! Aizņēmāmies velosipēdus, aizbraucām, sarakstījāmies, atgriezāmies, kopā ar latviešiem paņēmām pa glāzītei šņabja, un tās bija kāzas." Rūta piebilst: "Tā bija parasta diena, silta un saulaina."No izsūtījuma 1956.gadā Jānis atgriezās pirmais. Patiesībā viņš īsti nav gribējis atgriezties - sovhozā ticis labi novērtēts, turklāt Rūtai iespēju atgriezties vēl nav bijis. Taču, ja Jānis atgrieztos Latvijā, viņš varētu likumīgi pieprasīt atgriešanās iespēju sievai. Kā Jānim gājis, lai "izsauktu" Rūtu! Kad vairāki mēģinājumi bijuši neveiksmīgi, Jānis rakstījis vēstuli Vilim Lācim. Cerēto panācis - Lācis devis rīkojumu atbrīvot Pūces sievu. Bet atkal ķibele - Rūta ierodas Rīgā, bet Rūtu nepieraksta! Kāds devis padomu iesniegt šķiršanos. "Jā, jā, šķīrāmies tāpēc, ka mani nepierakstīja! Biju pat pie toreizējā Latvijas Republikas valsts prokurora, līdz tas deva rīkojumu pierakstīt," apstiprina Rūta.Gredzens uz mūžuKad visi papīri bija nokārtoti, jaunie Pūces iekārtojušies darbā un apmetušies dzīvot pie Rūtas māsīcas Rīgā, Ģertrūdes ielā. Droši vien viņi šajā dzīvoklī vadītu arī vecumdienas, taču 90.gados Ģertrūdes ielas mājai uzradies saimnieks. Dzīvoklis bija jāizpērk. Pūces meklējuši citu dzīvesvietu - vēlams Pārdaugavā, jo tur dzīvo Rūtas tuvākie radi. Abi jau bijuši pensijā, un viņiem piedāvāti sociālie dzīvokļi. Pārējie bijuši drūmā stāvoklī, bet šis - Ziepju ielā - patiešām jauks. Te viņi dzīvo jau 12 gadu. "Esam ļoti apmierināti ar dzīvokli, pat vanna te bija. Pārceļoties līdzi paņēmām tikai manas mammas skapi, bufeti, galdu, fotogrāfijas un piemiņas lietas. Arī maksājumi par dzīvokli mazi," stāsta Rūta.Apmierinātību pauž arī Jānis: "Mums ir ļoti labi kaimiņi, šajā mājā pārsvarā dzīvo seniori. Rīkojam kafijas un bilžu vakarus. Ja kaut kur dodamies, pasakām, ka aizejam, kad atgriežamies, piesakāmies. Kaimiņiene dara tāpat, tā ir drošāk dzīvot," pieredzē dalās Jānis. Ja Pūces aizbrauc ekskursijā, kaimiņiene atnāk apliet puķītes. Jānis zina stāstīt par kādu seniori, kura uz vecumu ne ar vienu vairs nedraudzējās. Diemžēl par viņas aiziešanu tai saulē pārējie mājas iemītnieki atskārtuši stipri vēlāk... "Ja nav piederīgo, kad nomirsti, dzīves laikā sakrātās mantas samet kaudzē un - uz miskasti. Esam to redzējuši. Tāpēc vecumā ir svarīgi uzturēt draudzīgas attiecības," ir pārliecināts Jānis.Taujāju - kad tad beidzot tikušas svinētas kāzas pa īstam. Jānis stāsta: "Bijām jau krietni padzīvojuši kopā, līdz sadomājām - jāiet uz veikalu nopirkt laulības gredzenus. Aizgājām uzmērīt, Rūta uzvelk man gredzenu pirkstā, un es to vairs nevaru dabūt nost! Labi, ka pietika naudas, ko samaksāt. Tā man gredzens vēl šodien ir pirkstā, ne reizes nav novilkts." Iet uz baznīcu tajos laikos bijis bīstami, laulājušies viņi nav. Tādu lielu balli draugu lokā rīkojuši 50. kāzu gadadienā. "Mēs nedusmojamies ne uz dzīvi, ne viens uz otru. Mantu nekrājam, lai citiem pēc tam ar to nav jāmokās. Jūtamies labi, ejam sabiedrībā. Kādu reizi villu izmetam, bet par sīkumiem - mēs protam vienoties," saka Rūta un Jānis Pūces.