Viens no maniem puikām ir jūrnieks, otrs studē Anglijā, abiem piekodināju, lai nemet visu ārā, bet piedāvā kolekcionāriem, kad manis vairs nebūs, – tā Modris Janeks. Savā garāžā viņš apkopo no zudības paglābtus senus un ne tik vecus sadzīves priekšmetus, instrumentus un rīkus. Telpas interjers atgādina vīriešu pasauli miniatūrā – pie stenderes piestiprināts panno Winelovers Meeting Club un garāžas kooperatīva kolēģu dāvināts diploms Modrim Janekam no garāžu cīņu biedriem. Metāla kastē, kas atvesta no Vaiņodes lidlauka, agrāk bijis minibāriņš, bet tagad – aptieciņa.
Gadsimtu elpa
Garāžas saimnieks izrāda vēsturisko lietu krājumu: "Šis vefiņš skanēja līdz 1940. gadam, rakstāmmašīna Continental, pulksteņi un daudz kas cits izdzīvojis no pirmskara laikiem. Ap 1967. gadu ražotā televizora mazītiņajā ekrānā mēs skatījāmies, kad atbraucām pie māsas Liepājā. Ar platfilmu fotoaparātu Kodak pats agrāk bildēju, tas vēl tagad darba kārtībā." Modris sevi nesauc par kolekcionāru, jo neizvēlas noteiktu tematu, drīzāk par seno lietu cienītāju – tajās saskata vērtību, jo katrā taču ielikta meistara ideja, doma un darbs. Kaut vai čuguna gludekļos no baronu laikiem, lielajā cirkulī un greznā driķerī (durvju rokturis – red.). Mehāniskie svari par pieciem eiro atpirkti no vīra, kurš stūmis rateļus ar krāmiem, lai nodotu lūžņos. Blakus šāviņu vai šķembu caurumotām kareivju ķiverēm atrodas zaldātu lietots bārdas nazis un patronu soma, bērnībā uz bēniņiem atrasti vācu durklīši un laiviņcepures.
80. gados paša darināto nozīmīti rotā Austrijas, nevis Latvijas karogs. Iemeslu sarunas biedrs atklāj uzreiz – nepareizās krāsu proporcijas speciāli izvēlētas, jo baidījies, ka neiesēdina. Bet to, kāpēc uz tās uzraksts 16 R un kāpēc skapī glabājas pulkvežleitnanta parādes forma ar ordeņiem, akselbantēm un policista ikdienas tērps, pietaupa intrigai.
Nosaukt vērtīgāko eksponātu Modris vairās: "Jo vecāks, jo inčīgāks. Par vēsturi pamazām kļūs gan padomju perioda lietas, gan viens no pirmajiem tālruņiem Nokia, ar ko varēja naglas dzīt." Visas pagātnes liecības garāžā, protams, nesatilpst. Pirmskara literatūra, milzīgais vācu urbis, iespaidīga izmēra gludināmais dēlis, ko spēja darbināt divi vīri, un tēva lietota lauksaimniecības tehnika, tajā skaitā zviedru pļaujmašīna, atrodas dzimtas simtgadīgajās mājās Rucavas pusē. Ar laiku tur varētu ierīkot senlietu krātuvi publiskai apskatei. Ne viens vien pabrīnītos par senču praktiskumu, piemēram, ratiem, kam riteņi no karalaika aviācijas bumbvedēja, spriež Modris.
Jauns un traks
Modris uzaudzis piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs savulaik bijis neaizvietojams būvdarbu vadītājs un zāģētavas pārzinis, tāpēc karā nav paņemts. Dēlam galdnieka amatu iemācījis, pēc dienesta mudinājis izvēlēties darbavietu, kur dzīvokli var dabūt. Atmiņā spilgti ieaudies darba gaitu sākums: "Aizgāju uz rūpnīcu Sarkanais metalurgs. Pults operatoram velmētavā astoņas stundas bija jābūt kā robotam. Armatūras stieņi iet, iet, bet reizēm lido pa gaisu, tad jāspiež avārijas poga, citādi līdz baltkvēlei uzkarsētais dzelzs var aptīt cilvēkus. Gribēja mani sūtīt mācīties, taču maiņu darbs un koncentrēšanās izsūca spēkus līdz pēdējam, iesniedzu atlūgumu. Ies uz Laumu – tur gaišāk un meitenes apkārt." Centīgais strādnieks, turklāt bez kaitīgiem ieradumiem, sūtīts uz vieglās rūpniecības darbinieku konferencēm, bīdīts uz augšu, bet, kā pats smej, sapinies ar Liepājas māksliniekiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!