Katrai medicīnas māsai darbā nozīmīgi trīs faktori: zināšanas, lai izprastu slimības, sirds gudrība, lai saprastu pacientu, un praktiskās iemaņas, lai par pacientu rūpētos – tā uzskatīja angļu sociālo reformu ieviesēja, modernās māszinības filozofijas pamatlicēja Florensa Naitingeila. Šogad maijā jau 50. reizi viņas dzimšanas dienā tika atzīmēta Pasaules medicīnas māsu diena. Zita Papinova ir Veselības centru apvienības (VCA) poliklīnikas “Pļavnieki” medmāsu dienesta vadītāja jau vairāk nekā 30 gadus. Šajā medicīnas iestādē pieejams plašs ambulatoro pakalpojumu klāsts, sākot no ģimenes ārstu praksēm līdz fizioterapijai, rehabilitācijai, radioloģijai, ir konsultācijas dažādās medicīnas specialitātēs un visur līdzās ārstiem strādā medicīnas māsas.
Kā nonācāt medicīnā, cik apzināta bija šāda izvēle?
Esmu dzimusi Ludzā. Mani vecāki bija tālu no medicīnas – tētis vadīja kolektīvu kultūras namā, mamma strādāja par prečzini. Vidusskolā mācījos labi un manas intereses bija ļoti dažādas. Piemēram, vecākajās klasēs nokārtoju profesionāla kravas automašīnas vadītāja eksāmenu. Taču jau tad mani saistīja medicīna. Skolā bija medicīnas pulciņš, kurā mēs – piecas draudzenes – aktīvi darbojāmies, piedalījāmies arī sacensībās. Pēc skolas beigšanas tomēr nolēmu iestāties Rīgas Politehniskajā institūtā, tobrīd populārā specialitātē “Automatizācija un skaitļošanas tehnika”. Veiksmīgi pabeigusi pirmo semestri, sapratu, ka tā nav mana pasaule. Pat rektors centās atturēt, taču izņēmu no augstskolas dokumentus un iestājos Rīgas 4. medicīnas skolā (RSU Sarkanā Krusta koledžā), kur jau mācījās draudzene. Tagad saprotu, ka izlēmu nevis ar prātu, bet ar sirdi. Taču nekļūdījos! Studiju gadus atceros ar siltām jūtām. Mācību process bija aizraujošs un nelikās grūts – bija interesanti atklāt cilvēka anatomiju, galvenās slimības, intravenozo injekciju noslēpumus un daudz ko citu. Īpaša bija prakse lielākajās Rīgas slimnīcās, jo tieši tur uzzināju, ka medicīnas māsai ir jābūt zināšanām ne tikai medicīnā, bet ir svarīgi, lai piemīt tādas īpašības, kā žēlsirdība, labestība un arī stresa noturība.
Gadās, ka skolās mācāmies vienu, bet dzīves realitāte izrādās cita. Kādas bija jūsu pirmās darbdienas?
Pēc medicīnas skolas beigšanas atgriezos Ludzā, kur vietējā dzemdību namā akūti trūka jaunākā medicīnas personāla. Darbs bija ne tikai sarežģīts un ārkārtīgi atbildīgs, jo aprūpēju jaundzimušos, bet arī fiziski smags. Medicīnas māsai, kura strādā dzemdību namā, jāspēj sniegt medicīnisko aprūpi, kas ietver arī neatliekamo palīdzību mātei un bērnam pirms ārstu speciālistu ierašanās. Bieži bija jāstrādā veselu diennakti, rūpējoties par jaundzimušajiem un nereti izturot arī papildu emocionālo slodzi. Nekad neaizmirsīšu brīžus, kad mātes atteicās no saviem bērniem. Man šķita, mazuļi saprot, ka tā ir nodevība: viņi pat neraudāja kā citi bērni, tas vairāk līdzinājās krekšķēšanai. Tad gribējās izplūst asarās un adoptēt viņus visus, tomēr profesionalitāte un atbildība guva virsroku.
Sākumā pastāvīgi domās sevi eksaminēju, vai visu daru kā nākas, jo mazā cilvēka veselība bija atkarīga no manas pareizās rīcības. Taču drīz vien radās kā pārliecība, ka savu darbu zinu un ārsta norādījumus izpildu pareizi, tā prasme un veiklība, veicot medicīniskās manipulācijas.
Atgriešanās dzimtajā pusē bija manā dzīvē zīmīga – kādā deju vakarā no jauna satiku savu klases biedru Ēriku, raisījās mūsu jūtas un nolēmām savas dzīves savienot ar ģimenes saitēm. Drīz viņu pārcēla darbā uz Rīgu un arī es devos līdzi. Sākumā nebija viegli, dzīvojām īrētos dzīvokļos, līdz vīram kā jaunajam speciālistam piešķīra dzīvokli Pļavniekos. Kopš tā laika mana dzīve ir saistīta ar šo Rīgas apkaimi. Sāku strādāt par medmāsu tolaik 8. rajona poliklīnikā. Esmu izgājusi visus šīs profesijas darba posmus, ieskaitot izsaukumus uz mājām. Vēl šodien atceros katru soli un ārdurvis mana iecirkņa mājās. Biju lieciniece tam, kā tiek būvēta jaunā (tagad VCA Pļavnieki) poliklīnika, un jau 1987. gada jūlijā sāku te strādāt kā vecākā māsa terapijas nodaļā. Vēlāk kļuvu par poliklīnikas galveno māsu, un nu šai amatā esmu jau vairāk nekā 30 gadus.
Kādas izmaiņas šai laikā notikušas?
Mainījies ir ļoti daudz. Agrāk medmāsas burtiski slīka papīru darbos. Bija tik daudz birokrātijas! Dažreiz aiz papīra tonnām cilvēku nemaz nevarēja redzēt. Protams, joprojām ir krietni daudz rakstu darbu un atskaišu, taču tagad palīdz dators.
Mūsdienu medmāsa ir ārsta partnere, kas zina un var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Zinātnes un tehnoloģiju attīstības temps medicīnā ir pārsteidzošs, terapijas un pacientu aprūpes metodes aizvien pilnveidojas. Māsas izglītība ir nozīmīga. Papildus vēlāk Latvijas Universitātē iegūtajām zināšanām veselības aprūpes jomā arī es joprojām mācos. Apgūt vēl nezināmo vedina jaunās medicīnas tehnoloģijas, jo tikai tā varam sniegt tik plašu pakalpojumu klāstu, veikt tādus svarīgus izmeklējumus, kā endoskopija, magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija, sniegt fizikālās medicīnas un rehabilitācijas pakalpojumus. Katrai medmāsai ir pienākums atrast kopīgu valodu ar pacientiem, viņu tuviniekiem un uzmundrināt tos, kuri zaudē cerību. Tādas īpašības kā taktiskums, pieklājība, iejūtība, uzmanība un atbildība palīdz mums darbā ar pacientiem. Strādājot mūsu medicīnas iestādē ir pašsaprotami, ka ārsta un medmāsas ikdiena ir komandas darbs.
Šķiet, ka ikviens medicīnas māsas lomu saprot. Vai jums šķiet, ka to arī novērtē?
Pašlaik manā pakļautībā strādā 82 darbinieki. Ir piedzīvotas dažādas situācijas, visi esam tikai cilvēki un arī māsa var nogurt vai justies slikti. Vienmēr atgādinu: mums jāizturas pret cilvēkiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums un mūsu ģimeni. Līdzjūtība un žēlsirdība nav pakļautas profesionālai izdegšanai – tas ir īpašs rādītājs, kam vajadzētu atšķirt medicīnas darbiniekus no citu profesiju pārstāvjiem. Laba medmāsa zināmā mērā ir gan mediķis, gan psihologs, gan organizators.
Katru dienu strādājam ar simtiem cilvēku, un katra diena mēdz nest iepriekš nepiedzīvotas situācijas, kas mudina pastāvīgi pilnveidoties. Priecājos, ka mums ir izdevies izveidot īstu, draudzīgu profesionāļu komandu. Darbā būtiska ir savstarpējā palīdzība. Mūsu medmāsas ir specializējušās vairākās jomās, lai vajadzības gadījumā varētu cita citu aizstāt. Ne atvaļinājumi, ne darbinieku saslimošana neietekmē poliklīnikas darbu. Pacienti zina, ka pie mums var vērsties pēc palīdzības un pasaka arī paldies. Tas ir mūsu lielākais gandarījums.
Ne tik sen kādā pētījumā tika publicēts nākotnes profesiju saraksts: kosmobiologi, gēnu inženieri, “viedo ceļu” būvnieki. Vēl pirms gadiem pieciem par tādām pat dzirdējuši nebijām. Kādu jūs redzat medicīnas māsas profesijas nākotni?
Manuprāt, neviens robots vai iekārta nevar aizstāt medmāsas gādīgās un maigās rokas, līdzjūtīgo acu skatienu un laipnos vārdus. Tā ir mūžīga profesija – cēla un ārkārtīgi vajadzīga. Ja iedomājamies visu veselības aprūpes sistēmu kā organismu, manuprāt, medmāsas ir šī organisma sirds. Kā gan varētu dzīvot bez sirds?
Ārsts nosaka diagnozi un ārstēšanu, taču medmāsas uzdevums ir atveseļot pacientu un iziet šo ceļu kopā ar viņu. Medicīnas personāla darbā nav sīkumu. Koronavīrusa pandēmija vēlreiz apstiprināja, ka pacientu glābšana ir atkarīga ne tikai no ārsta kvalifikācijas, bet arī no aprūpes kvalitātes. Tam vajadzīgs arī augsts medicīnas māsu zināšanu, prasmju un pieredzes līmenis.
Mīlu savu darbu, uzticamo komandu, medicīnas iestādi un Latviju. Katru dienu eju uz darbu visu to cilvēku dēļ, kuri mums ir uzticējuši vissvarīgāko – savu veselību. Lūk, tepat gaitenī ir māmiņa ar bērnu, vecāka gadagājuma kundze atnākusi uz fizioterapiju, vīrietis, kurš vērsies neiroloģijas centrā! Cik pacientu šobrīd ir mūsu VCA poliklīnikā – simts, divi, trīs simti? Mēs strādājam ikvienam no viņiem. Tas ir galvenais.