Tomēr šis gads lomu ziņā ir bijis tik izcils, ka jāsecina - beigās varbūt labi vien bija, ka Dienas zivs paņēma pārtraukumu.
Jo, lai gan par uzvarētāju it kā nevajadzētu šaubīties - neretieša Jāņa Kolpakova jūlijā izvilktajam 76,1 kilogramu smagajam rekordsamam konkurentu nav -, spriežot pēc tām fotogrāfijām, kuras ar laikraksta Staburags fotogrāfa laipnu atļauju tika mūsu vērtēšanai, laimīgais makšķernieks droši vien arī mums milzeņa foto būtu iesūtījis bez konkursa noteikumos paredzētās Dienas fonā, kā tas jau dažu citu reizi veiksmes noreibumā ir gadījies lielo zivju pieveicējiem. Tātad balvu nāktos piešķirt citai zivij, mazākai par šo Latvijas makšķerēšanas vēsturē absolūti lielāko zivi? Tātad bez atbilstošas ievērības nāktos atstāt šogad izvilkto vairāk nekā 18 kilogramu smago līdaku, kas ikvienam, kurš seko copes rekordiem, ir lielāks pārsteigums nekā Daugavas sami? Un Genādijs Maisejevičs, kurš Dienai iesūtīja savu 4.maijā izvilkto 68,2 kilogramus smago samu, taču arī bez Dienas fonā, arī būtu atstājams bez dalības konkursā? Ja Dienas zivs šogad būtu notikusi, žūrijai nebūtu viegli neatkarīgi no tā, vai šīs zivis konkursam tiktu iesūtītas. Tāpēc reizē ar skumjām, ka ne šie sami, ne dižlīdaka nerotās Dienas zivs rekordu tabulu, vienlaikus atviegloti jānopūšas par to, ka liktenis mūs atbrīvoja no smagas izšķiršanās, dodot gadu laika pārdomām par konkursa noteikumu uzlabošanu - tā, lai garām Dienas zivij nepaietu neviena lielā. Neatkarīgi no tā, vai tā pēc tam tiek apēsta vai laista atpakaļ. Jo mūsu plānos ir nākamgad turpināt 1997.gadā aizsākto konkursu, kurš pēc 90.gadu sākuma haosa Latvijas ūdeņos rādīja, ka tie nebūt nav palikuši tukši. Pagaidām turpinās paradoksālā sakarība: jo vairāk makšķernieku, jo lielākas zivis. Cerams, ka Makšķerēšanas noteikumi tiks pielāgoti izmaiņām dabā (teiksim, līdaku saudzēšanai pirms nārsta, ja ziema bijusi silta) un sabiedrībā, lai šī sakarība turpinātos.