- Arhitekti skaidri definējuši savu pozīciju sabiedrībā, un neviens nešaubās, kas ir arhitektūra tās tradicionālajā izpratnē. Taču, ja veiktu aptauju par ainavu arhitektūras būtību, diez vai iedzīvotāju vairākumam būtu skaidra atbilde…
Anita Neilande, Ventspils pilsētas ainavu arhitekte, LAAB priekšsēdētāja: Ainavu arhitektam jāpārzina ārtelpas organizēšanas principi un metodes, ņemot vērā dabas pamatni. Akadēmiskā izglītība un praktiskā pieredze nosaka, kā zināšanas ir noderīgas. Ja mazdārziņa plānošanā tiek pieaicināts ainavu arhitekts, pasūtītājs domā pareizi, tomēr speciālists redz plašāku kontekstu un var palīdzēt, piemēram, izprast telpu aiz žoga. Mūsdienās šajā procesā iesaistīti arī teritorijas plānotāji, arhitekti, dārznieki u.c.
Aivars Blūms, daiļdārznieks, SIA Soliters projektu direktors: Ainavu arhitekts ir kā ģenerālis - viņš atbild klientam par galarezultātu. Tajās jomās, kuras viņš nepārzina padziļināti, tiek pieaicināti attiecīgie speciālisti.
Helēna Gūtmane, darbnīcas ALPS ainavu arhitekte: Amerikas ainavu arhitekte Katrīna Gustafsone teikusi, ka, strādājot ar projektu, viņa jūtas kā režisore.
A.N.: Latvijā arhitekti strādā ar apjomiem, tam pakārtots teritorijas labiekārtojums. Arhitektam būtu jādod priekšstats par koptēlu, bet teritorijas risinājums jāizstrādā ainavu arhitektam.
H.G.: Ainavu arhitekta sūtība ir kļūt par koptēla veidotāju, arhitektonisko risinājumu atstājot arhitektu pārziņā. Lai gan pieredze rāda, ka reizumis mūsu profesionālie ieteikumi var ietekmēt arī arhitektūras tapšanas procesu.
- Tātad atslēgas vārds ir sadarbība: pasūtītājs - arhitekts - ainavu arhitekts - dārznieks. Loģiski būtu projekta idejas līmenī veidot vienotu komandu, lai taptu ideāls risinājums. Kā tas notiek dzīvē?
A.N.: Lielajos projektēšanas birojos apjoma arhitekts, ainavu arhitekts un interjerists - iekštelpu plānotājs - katrs dara savu darbu un viens otru papildina. Projekts līdz ar to ir dārgāks. Maz tādu biroju, kuri nodarbojas tikai ar ārtelpas labiekārtojuma projektēšanu.
H.G.: Labam liela mēroga projektam nepieciešama vairāku speciālistu sadarbība. Es pieaicinātu arī sociologus, pilsētplānotājus, dažreiz ģeogrāfus, jo tikai disciplīnu mijiedarbībā iespējams radīt kaut ko pilnvērtīgu.
A.N.: Labs piemērs ir jaunais Saulkrastu apvedceļš - Via Baltica inženierbūve, kuras tapšanā piedalījās arī ainavu arhitekti.
H.G.: Projekta lielumu nosaka funkciju daudzveidība. Piemēram, lauku teritorija, kuru nepieciešams tikai apmežot, pretstatā Vecrīgai - ārkārtīgi daudzfunkcionālai videi. Jo vairāk funkciju, jo lielāks darbs jāiegulda.
- Jaunie ciemati teorētiski ir lieli projekti. Vai ainavu arhitekti gatavi piedalīties to projektēšanā?
A.N.: Ainavu arhitektam jādomā arī būvnieciskās kategorijās, kas ļoti nepieciešams, konsultējot jauno ciematu celtniekus. Jāatzīst, ka mēs nebijām gatavi tik straujam attīstības lēcienam. Bija nauda un teritorijas, kas jāapgūst, un rezultātā mēs vēl ilgi labosim kļūdas tajās.
- Tātad jau projekta attīstības sākumstadijā varētu iekļaut prasību par teritorijas atvēlēšanu apstādījumiem, labiekārtojumam...
H.G.: Tas ir politiskās gribas jautājums, diemžēl publiskā ārtelpa patlaban nav prioritāte. Mums nav zaļās koncepcijas, dominē, ja tā var teikt, apjomu domāšana. Runa ir arī par investora intelektuālo izaugsmi un attīstības līmeni, par to, cik lielā mērā viņš mūsdienu ekonomiskajā situācijā saprot, kuras vērtības nākotnē palīdzēs nopelnīt. Tieši privātais investors, nevis pašvaldība dod pirmo impulsu publiskās telpas attīstībai.
Jānis Lediņš, Rīgas pilsētas būvvaldes ainavu arhitekts: Nekustamā īpašuma pircēji kļuvuši prasīgāki un interesējas, kur ir tuvākā skola, autobusa pietura, kur var nopirkt maizi, kur parks pastaigām, kur sadzīves atkritumu savākšanas un šķirošanas vieta. To nosaka attiecīgās pašvaldības iestādes. Ja tiek plānota jauna apbūve, mikrorajonā jāpārrēķina iedzīvotāju skaits, plānotais pieaugums u.c. Pašvaldībai jāuzstāda prasības, un sadarbībā ar attīstītāju jārisina šie jautājumi.
A.N.: Beberu ciemats Piņķos bija pirmais ar šādu publisko ārtelpu.
A.B.: Salienas ciematā izveidots rotaļu laukums un pagaidām projekta līmenī ir meža teritorijas labiekārtojums. Tas ir pašvaldības projekts, zemi nomās privātīpašnieki.
H.G.: Publiskās ārtelpas veidošana nav privātpersonas, bet pašvaldības pienākums, kā arī investora morālais un arhitektu profesionāli ētiskais pienākums.
J.L.: Tirgus visu noregulēs. Holandieši izpētījuši, ka dzīvojamās teritorijas ar labiekārtotu ārtelpu var pārdot par 33% dārgāk.
- Arsenālā rit izstāde par labas arhitektūras tapšanas procesu. Kas ir laba ainavu arhitektūra?
H.G.: Izstāde ir laba, bet tajā nav redzama ārtelpa, viss koncentrēts uz apjomiem, un ir sajūta, ka ārtelpa nepastāv un cilvēks tajā neatrodas. Es vides esenci definētu ar atbildi uz jautājumu - ko es radu un kāpēc. Ārtelpai, manuprāt, ir tikai viens kritērijs: tai jāmazina cilvēka dvēseles garīgā degradācija, kuru izraisa pasaules agresivitāte. Stress deformē mūsu dvēseles - no tā mēs nevaram gulēt, cilvēki nevar radoši strādāt, pastāvīgi ir sliktā garastāvoklī... Ārtelpai jāmazina šis spiediens. Ir likumi, kā formas un dabas elementi ietekmē cilvēku, un profesionālim tie jāzina un jāpielieto.
A.B.: Es gribētu vienkāršot - funkcionalitātei jābūt balansā ar labu vizuālo un estētisko kritēriju. Ir cilvēki, kas funkcionalitāti var ietērpt estētiskā vizuālā noformējumā, bet citi nevar. Tad, kad šīs abas puses ir līdzsvarā, rodas laba ainavu arhitektūra.
A.N.: Svarīgi šo labo arhitektūru uzturēt. Mums jānovērtē Latvijas skaistā dabiskā ainava - daudzi brauc to skatīties un pozitīvi uzlādējas. Varbūt daži ainavu arhitekti to labo sabendē, mēģinot pārtaisīt un uzspiežot savu.
H.G.: Tas ir jautājums par identitāti. Latvijas ainava ir izcila, bet jāņem vērā, kas mūsos runā vairāk - profesionālis vai vienkārši vērotājs. Pērn vasaras skolas tēma bija Brīvības iela. Lielākā daļa dalībnieku - ārzemju arhitektūras un mākslas studenti - negatīvi novērtēja mūsu publiskās telpas kvalitāti. Protams, ne "zaļo gredzenu" ap Vecrīgu, bet gan to, ka uzkrītoši trūkst ārtelpas attīstības politikas. Vienīgais, uz ko mēs vēl šodien dzīvojam, ir seno meistaru Felsko, Dīces, Kūfalta veikums. Ja nebūtu šo vērtību, situācija Rīgā būtu katastrofāla. Pēdējo 15 gadu laikā sabiedriskās vides kvalitāte stipri pazeminājusies.
- Cik lielā mērā LAAB var ietekmēt šos procesus?
H.G.: Ārtelpas uzturēšanas sistēma ir sabrukusi. Ar savu darbu konkrētos projektos mēs varam uzlabot šo situāciju, un tas ir katra ainavu arhitekta profesionālās atbildības un ētikas jautājums. Tomēr - vai kāds beidzot sāks pasūtīt mūziku?
J.L.: Rīgas administratīvās teritorijas plānojumā iestrādātas pamatnostādnes apstādījumu sistēmas un ārtelpas labiekārtojumam. Ieplānotas jaunas ielas ar sarkanajām līnijām, inženierkomunikācijām, grāvjiem, apstādījumu joslas gar ielām un koku grupu stādījumi. Tomēr apstādījumu zonas var paredzēt teritorijās, kas lielākoties nepieder pašvaldībai, bet ir ārpus ielu sarkanajām līnijām, līdz ar to stādījumu izveidi pašvaldība var tikai prasīt, bet ne pati paveikt.
H.G.: Galvaspilsētas apstādījumu koncepcija jāveido neatkarīgai speciālistu komisijai, nevis tikai ierēdņiem un politiķiem. LAAB kā profesionāļu kopa ir atbildīga par to, kas notiks ar šo koncepciju. Mums jāpiedalās un jāpanāk, ka tiek piesaistīti pilsētplānotāji, arhitekti, ainavu arhitekti, sociologi, ģeogrāfi, dendrologi, kas izveidos skatu nākotnē un padarīs šo dokumentu praktiski lietojamu.