Ritmiskas kustības mundrumam?
Ik gadu domāju, ka sākšu tā ļoti, ļoti sportot, bet nesanāk. Līdz sapratu, ka nevajag gribēt no sevis pārāk daudz. Šogad esmu samierinājusies, ka, no rīta pamostoties, pietiek ļoti labi izstaipīties. Pēc tam ieslēdzu mūziku un sāku kustēties tā, lai pašai prieks no kustībām. Patiesībā, ja tam atlicina laiku, tas tiešām dod ļoti daudz. Man ir arī savs piecu tibetiešu jogas vingrojumu komplekss, ko daru diezgan regulāri, bet ne katru dienu. Jogā gan esmu apsildījusi tikai degunu, nezinu, vai pareizi tos izpildu, bet ir sajūta, ka tas daudz dod. Rītu sāku ar sveicienu saulei, ko parādīja viena meitene, čempione loka šaušanā. Ja jūtu sasprindzinājumu, ļoti efektīga ir punktu masāža. Izmasēju sevi, sākot ar punktiem pie uzacīm, ausu ļipiņas un zodu, tad plecus un elkoņus, delnas, tad pāreju uz gurniem, vidukli, kājām. Tas ir vienkārši, tiek saņemta enerģija. Protams, tas neveido nekādus muskuļus, bet pašsajūtai palīdz. Pa brīdim paskrienu, arī skriešana svaigā gaisā atbrīvo un dod enerģiju.
Pirms izrādēm svarīgi, lai ir silti pirksti, tos iesildu regulāri. Pirkstu vingrināšana ir kā masāža. Tas liek justies labi. Tā ir mana minimālā programma. Esmu sapratusi, ka daudz nemaz nevajag, ja uzticies pāris vingrojumiem un dari tos ar pārliecību, ka tie ir tavi. Arī pašapziņa ceļas.
Kas noder lielai slodzei?
Ja ir avārijas režīms, cenšos dzert zelta saknes novārījuma
tēju. Nezinu, cik tas palīdz, bet ir sajūta, ka palīdz. Tā ir
mobilizēšanās īsiem brīžiem. Lai justos labi, man nepieciešams
daudz miega. Manī ir divi cilvēki - viena ir Elita Kļaviņa, kura ir
izgulējusies, un otra, kura nav. Viena ir īgna un degunu zemē, otra
man patīk daudz labāk. Ja nav iespējas izgulēties, tad atbrīvojos,
to, šķiet, sauc par meditāciju. Metodi neesmu izlasījusi kādā
grāmatā, bet atklāju pati. Aizveru acis, atveros elpošanai un
nonāku it kā bezsvara stāvoklī, pēc tam jūtos viegli. Pietiek ar
desmit minūtēm, ja var apgulties un aizvērt acis. Ekstremālos
gadījumos to var darīt pat sēžot. Tā man rodas spēks, ir sajūta, it
kā es būtu pagulējusi.
Kā īgnā Kļaviņa tiek galā ar dienu?
Nu šodien es tāda neesmu (smejas). Ideāla galvas izvēdināšana,
protams, ir izbraukt ārā no Rīgas. Pirms dažām dienām, kad bija
sniegs, braucu vakarā uz laukiem. Kad nonācu galā, sapratu, ka viss
sliktais pazudis līdz ar attālināšanos no Rīgas. Katru dienu gan
nevar aizbraukt. Kas man palīdz pret depresīvām domām? Sevi uzskatu
par ticīgu cilvēku, tas ir vienīgais, kas var palīdzēt. Ir
grāmatas, kuras dod pamācības dzīvot - bet tādā veidā, kas mani
nekaitina? Pirms daudziem gadiem gluži nejauši grāmatnīcā nopirku
Ekharta Tolles grāmatu, tā uzrunā.
Jums pieder agrie vai vēlie rīti?
Dažādi. Vairāk esmu nakts cilvēks, tā tas aizgājis, sākot jau no
universitātes laikiem. Tad darbs TV, nakts ziņas un izrādes
vakaros. Rīti, protams, ir grūti, jo septiņos ir jāceļas, jāved
bērni uz skolu. Līdz deviņiem viņi palaisti un, ja nav rīta
mēģinājuma, tad tā ir svētā rīta stunda, kurā es mīlu pagulēt. Ļoti
patīk no rīta pagulēt. Man dzīve ir pilnīgs haoss. Bet sev saku -
mieru, viss nokārtosies. Protams, esmu pārliecinājusies, ja izdodas
aiziet gulēt pirms divpadsmitiem, miegs ir vērtīgāks un
dziļāks.
Darbu pēc izrādes atstājat teātrī?
Nē, ņemu līdzi. Vēl tikai mācos sevi ieslēgt un izslēgt, bet ne vienmēr izdodas. Vai var aizmigt? Nē, nevar. Tad es neguļu, dažreiz arī līdz rītam. Galvenais ir nelikt galvā shēmas, kas ir pareizi un nepareizi. Tas būtu ārprāts sevi vainot, ka neesmu automāts, ko var ieslēgt un izslēgt. Sevis vainošana nepalīdzēs. Svarīgi nepretoties tam, kas notiek. Var justies slikti, bet ne sevi vainot un stresot par to.
Kas jums ir vislielākā vitamīnu deva ziemā?
Man vajadzīga saule. Saprotu tos, kuri pārcēlušies uz Spāniju, jo saule atrisina visu. Es nekad neslimoju vasarā. Patiesībā visas krīzes un pārējo daudz vieglāk pārciest, ja ir saule. Latvija šajā ziņā ir apdalīta. Ar ģimeni reizi gadā cenšamies izrauties uz saulaināku zemi, tas palīdz.
Jau otro gadu mums mājās ir savs ekstrasenss, neskaidras izcelsmes, vairāk gan vilku sugas suns Džūna no Liepājas patversmes. Suns ir ļoti labs ārsts mājās. Tiešām! Sākumā ļoti šaubījos - pilsētā, dzīvoklī suni? Bet redzu, cik tas labvēlīgi iedarbojas uz bērniem. Viņiem no rītiem negribas iet uz skolu, ir drusku drūms noskaņojums, tad bērni tiek aplaizīti un kļūst priecīgāki. Džūna vienmēr ir labā garastāvoklī. Vai varat iedomāties depresīvu suni? Vienmēr viens cilvēks, kurš ir pozitīvs un neizjūt saules trūkumu (smejas). Suns, protams, ir meitai, bet pienākums vest ārā arvien biežāk kļūst mans un jebkuros laikapstākļos.