Patiesībā kanibālisms nebija abu Latvijas ceļotāju — Igora un bijušā Rīgas zoodārza kolēģa Ingmāra Līdakas — raižu avots. Pēdējo dažu gadu laikā apmeklējot Jaungvineju jau otro reizi (Indonēziju — ceturto), viņus daudz vairāk satrauca acīmredzama neskartās dabas straujā izzušana, pareizāk sakot, izciršana šajā līdz šim samērā maz pārveidotajā dabas nostūrī.
Par laimi, pagaidām Jaungvinejā vēl ir ko redzēt. Šoreiz dabaspētniekam bija divi galvenie mērķi. Pirmais — redzēt dabā paradīzes putnus. Otrs — redzēt jūras bruņurupuču nārstu Javas salas Džunkulonas rezervātā.
RUDENS +35
Džunkulonā abi dabaspētnieki bija jau piekto reizi. Augusts te ir sausuma periods. "It kā bija arī kāds lietutiņš, tomēr kokiem birst lapas. Pastaigājoties Džunkulonas mežā šajā laikā, jūties tikpat kā Latvijas rudenī, tikai ar to starpību, ka gaisa temperatūra visu laiku ir ap +32, +35 grādiem," stāsta I.Caune. Nelielā cerība ieraudzīt reto Javas degunradzi neattaisnojās arī šoreiz, tika uzietas tikai svaigas pēdas.
Jūras bruņurupuči olas bija paspējuši izdēt jau 10.augustā, kad Latvijas ceļotāji tikai izlidoja uz Indonēziju, tāpēc procesu vērot vairs nebija iespējams. Atlika vien nopētīt divas gatavās ligzdas pludmalē, proti, bruņurupucieņu nomaskētos dējumus. Smiltīs ligzdas faktiski nav pamanāmas, taču vietējie vides inspektori tās rūpīgi apsargā, un ap ligzdu vietām ir uzceltas sētiņas. Tās tiešām ir nepieciešamas, jo jūras bruņurupuču dējumiem ienaidnieku netrūkst. Pirmām kārtām jau lielās ķirzakas — varani un cūkas, kuras te savairojušās, kopš leopardi gandrīz iznīcināti un arī tīklaino pitonu vairs nav tik daudz, lai regulētu cūku populāciju.
Olu kārotāju dēļ jūras bruņurupuči krastā dēt izrāpo tikai vislielākā paisuma brīdī un vistumšākajās naktīs. Šādas naktis gadās reti. Turklāt bruņurupuči savas ligzdas slēpj kā karā — vispirms izrok pāris viltus ligzdu un tikai trešajā iedēj olas.
Indonēzija ir ieinteresēta jūras bruņurupuču ligzdu apsargāšanā, jo tās var rādīt tūristiem. Pirms diviem gadiem, kad Caune ar Līdaku te bija pirmoreiz, pludmale bija pavisam tukša, bet tagad jau inspektoriem ir uzceltas divas mājiņas abos pludmales galos. Katru nakti no pulksten 24 līdz četriem viņi reizi stundā nostaigā pa pludmali. Olas inspektori bija saskaitījuši katrā ligzdā: vienā esot 106, otrā 60 olu. Pēc 45 dienām izšķiļas mazie bruņurupucīši.
Degunradža un bruņurupucēnu vietā ceļotāji dabūja redzēt lidojošo drakonu. Parasti šīs nelielās ķirzakas planē augstu koku galotnēs, un vērotājs tām netiek klāt. Taču kādu dienu, kad ceļinieki pastaigājās mežā, vētra nolauza lielu koku. Piegājis klāt, I.Caune pamanīja, ka līdz ar koku nokritis arī drakons, un veikli to noķēra.
DIEVIŠĶAIS TUSIŅŠ
Atgriezušies Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā, ceļotāji nopirka tabletes pret malāriju un devās uz Jaungvineju. Kā garšo tabletes? Caune saviebjas: "Labāk neprasi! Rūgtas līdz nelabumam! Uz mēles nemaz nevar likt, jārij uzreiz nost." Taču tam, kurš grib redzēt paradīzes putnu, ir jāpārcieš dažas grūtības.
Pirmajā Jaungvinejas apmeklējuma reizē dabas pētnieki paradīzes putnus pat nedzirdēja. Pareizāk sakot, nezināja, kas jādzird. Tagad, skatoties pirmajā reizē safilmēto, viņi vienā vietā sadzird teiksmaino balsi. "Droši vien šos putnus sauc par paradīzes putniem arī tāpēc, ka tos ir grūti ieraudzīt," saka I.Caune. Gandrīz visas no pāri par 40 paradīzes putnu sugām dzīvo Jaungvinejā un tai blakus esošajās salās. Tā kā holandiešu valdīšanas laikos paradīzes putni krāšņo spalvu dēļ ir diezgan nesaudzīgi iznīcināti, tagad tie ir kļuvuši ļoti piesardzīgi.
Lai nokļūtu līdz kokam, kurā noteiktās stundās notiek paradīzes putnu tusiņš, vispirms nācās vairāk nekā stundu kāpt džungļiem noaugušā kalnā. "Otrreiz es ilgi domātu, vai kāpt to kilometru," Caune sevi mierina ar apziņu, ka diez vai Latvijā vēl kāds ir redzējis šos putnus brīvā dabā. Tā kā kāpiens izrādījās smagāks, nekā domāts, paradīzes putnu rīta sapulci pētnieki nokavēja. Nākamā bija jāgaida septiņas stundas.
Minētajos kokos paradīzes putni pulcējas divreiz dienā septiņos no rīta un trijos dienā. "Tas bija kā aptiekā: tiklīdz nāk pulksten trīs, tā atskan bļāviens no vienas puses, tad otras, trešās — tēviņi salaižas no visām pusēm." Taču viņi ir ļoti uzmanīgi. Viena neuzmanīga vērotāja kustība, un putni lido prom. "Sēdējām nekustīgi, tikai galvu grozījām." Vaicāts par redzētā iespaidu, Caune tikai nosaka: "Nu, smuki bija..." Dabas brīnumus viņš vēroja apmēram no 20 metru attāluma. Saskaitīja vismaz divdesmit putnu. "Viens atlido, pabļaustās, tad pielaižas otrs, arī pabļaustās..." Tieši pēc stundas brīnišķīgie putni izklīda, jo tik dievišķi, lai varētu iztikt bez barības, tie tomēr nav.
KORĶI SKRAIDA
Divi gadi, kas pagājuši pēc mūsu ceļotāju pirmā Jaungvinejas apmeklējuma, ir paguvuši iecirst lielus robus salas dabā. Mežus cērt lielos kvantumos! Neskarto mežu vietā stāda komerciālās audzes, bet tās vairs nav piemērotas tropu mežu dzīvniekiem. Indonēzija ir pasaules līderis koksnes eksportā. Lai gan meža zagļi tiek sodīti, tomēr motorzāģa skaņas Jaungvinejā dzirdamas tikpat bieži kā Latvijā. Nelielu cerību rada fakts, ka daži bagāti rietumnieki ir sākuši pirkt Indonēzijas mazās saliņas, lai saglabātu to neskarto dabu.
Jaungvinejā iznācis redzēt arī to, kā dažas dzīvnieku sugas pielāgojas jauniem apstākļiem. Tie ir vēži vientuļnieki. Viņiem ir nepieciešami gliemežvāki, kuros dzīvot. Izrādās, ka dabas veidojumu var aizstāt ar ko citu:
kādā mazā saliņā, kur vēžiem noderīgu gliemežvāku bija maz, Caune pēkšņi ieraudzījis, ka viņam pretī rāpo... šampanieša korķis!
Sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem izrādījās, ka brīnumi ir ne tikai paradīzē: tāpat kā mēs brīnāmies par viņu dabu, viņi brīnās par ziemu. To, kas ir sniegs, izskaidrot bija ļoti grūti, bet to, kas ir ledus, — neiespējami. "Braukāt ar mašīnu pa ezeru — nē, tas nevar būt... Un kā zivis tad dzīvo? Nē, tas nevar būt!".