c. Ko tur slēpt, bija arī čača. Tad 54.istaba pārvētās par Gruzijas teritoriju, mēs bijām gaidīti viesi. Tālā zeme kļuva tuva un mīļa.
Braucienam gatavojāmies rūpīgi. Noskatījos visus Andrejs nav mājās sižetus televīzijā par Volmāra ceļojumu uz Gruziju. Ne gluži Andreja pēdās, bet līdzvērtīgā ceļojumā trijās dienās nobraucām 1000 km. Bet visu pēc kārtas. Tā nu sagadījās, ka daži no mums ieradušies Rīgas lidostā, nakts lidojumā negribēja doties ar tukšiem vēderiem. Šoreiz mums lika vilties nacionālais zīmols. Kaut arī priekšā bija vairāki reisi, Lido apkalpoja tikai bārs. Nesamērīgi dārgi ēdieni tika piesolīti stundas laikā. LIDOstā! Nekad nebiju domājis, ka izmantošu T.G.I. Friday"s pakalpojumus. Viss notika zibenīgi un, esmu spiests atzīt, pietiekami garšīgi. Bēdīgi, ka mūsu viesiem vēlajos reisos tā jāšķiras no Latvijas.
Tbilisi lidostā trijos naktī mūs sagaida kolēģi un smaidīgais Šadimans. Pazinu viegli, ne tikai tāpēc, ka man līdzi bija gadu veca Latgales televīzijas intervija. Pēc nelielas atpūtas viesnīcā un pastaigas pa vecpilsētu satiekam arī Irakliju. Ar abiem draugiem dodamies uz Mchetu, seno galvaspilsētu ar Džvari, Svetitskhoveli dievnamiem un Šiomghvime klosteri. Ieradāmies krodziņā virs Aragvi un Mtkvari (vairāk pazīstamas ar nosaukumu Kūra) upju satekas labi nobrieduši kaut ko apēst.
Biju lasījis un dzirdējis nostāstus, redzējis mākslas un dokumentālās filmas par gruzīnu mielastu - dzīrēm. Tas ir viengabalains ēšanas, vīna dzeršanas, tostu, dziedāšanas u.c. rituāls. Sevišķu burvību piešķīra tas, ka bijām senu draugu viesi. Tamada bija Šadimans, bet Iraklijs katru viņa tosta pilnveidoja. Piemēram, Šadimans: "Andri, pagāja piecas minūtes un man ir sajūta it kā to 29 gadu, kas mūs šķīra, nebūtu bijuši". Iraklijs: "Man šī sajūta bija uzreiz." Protams, bija virkne mīlestības pilnu tostu. Bet tad, kad es ieminējos, ka arī man ir nobriedis tosts, tamada atrūca: "Pie mums varbūt ir "bardaks", tikai ne pie galda (zastoļje) - te valda kārtība, ir sistēma un valda tradīcijas." Pēc brīža tomēr tiku pie vārda.
Par vīnu. Kaut arī pastāv slaveni rūpnīcu ražojumi - Saperavi, Mukuzani, Cinandali utt., gruzīni paši gatavo un dzer mājas vīnu - nekristītu vīnogu sulas produktu. Arī Šadimans ir turpinājis nelaiķa tēva darbu. Domāju, ka nav neviena gruzīna, kurš ne tikai nedzertu vīnu, bet arī nemācētu pats to raudzēt.
Un tagad par mielastu. Par spīti tam, ka daudzi ēdieni bija baudīti Rīgā vai Maskavā, bija krietni daudz jaunumu. Piemēram, kukurūzas pīrāgs čadi, phali (spinātu salāti ar vēl kādām 10 sastāvdaļām!) un gaļas sautējumi, kas pārspēja pat mcvadi jeb to, ko mēs pazīstam kā jēra šašliku. Čakapuli ir tikai pavasarī pagatavojams jērs ar tkemali zaļumiem, jeb čkmeruli no vistas gaļas un daudz sīpoliem. Vēl viens jaunums bija veids, kā patiesībā jāēd hinkali. Tagad es sapratu, kāpēc gruzīnu pelmenim ir ļipa. Hinkalis ir jāņem aiz tās, tad jāpaņem abās rokās, vispirms jāizsūc ļoti garšīgais šķidrums un tikai pēc tam jāēd pats.
Turpinājums sekos.