lv domubiedru grupā Pašnāvības raksta Daiga (15) (vārds mainīts). Jo īpaši vakaros šajā un vēl četrās līdzīgās grupās, kas pulcē simtiem biedru, sarunu temati ir, sākot no tā, ka vēnas labāk griezt ir vannā ar siltu ūdeni, beidzot ar atvadu vēstuļu skicēm. Vai tas raksturo mūsdienu padsmitnieku paaudzi vai arī ir iemesls vecāku satraukumam? Nesen veiktais Sabiedrības veselības aģentūras pētījums liecina, ka Latvijā par pašnāvību domājis gandrīz katrs trešais jaunietis, taču 12% jauniešu apgalvo, ka to patiešām mēģinājuši izdarīt. Pētījumā aptaujāti 9833 respondenti vecumā no 13 līdz 20 gadiem.
Nepazīst bērnus
"Ko mēs saprotam ar "domājis par pašnāvību"? Kurš gan no mums par to nav domājis?!" pētījumu komentē bērnu psihiatrs Aigars Kišuro. "Un ko nozīmē - mēģinājuši izdarīt?" psihiatrs norāda, ka viens par mēģinājumu var uzskatīt ieskrāpēšanu sev rokā, cits - vēnu pārgriešanu. Tā kā nopietni pētījumi par pusaudžu pašnāvības iemesliem un mēģinājumiem Latvijā neesot veikti, spriest varot par vispārīgo tendenci. Pašnāvību skaits sarūkot un, salīdzinot ar 1993.gadu, tas ir teju divreiz mazāks.
Vai pētījumā minētā domāšana par pašnāvību ir riskants signāls? A.Kišuro stāsta, ka vislabāk par to ziņojot bērna uzvedība. "Pašnāvības lielākoties veic tie, kuriem ieilgusi depresija. Viņi ir absolūtā izmisumā." Depresiju raksturo trīs panīkumi: jūtu, prāta un fiziskais. Daļai bērnu tas izpaužas kā apātija, norobežošanās, apetītes zudums, nekā negribēšana, gulšņāšana, savukārt daļai, saglabājoties prāta un jūtu panīkumam, izteikts ir fizisks nemiers - bērns ir kā uzvilkts. Tā ir depresija ar trauksmi. "Atpazīt pašnāvnieciskas tieksmes ir tikai speciālistu spēkos, taču uzvedības izmaiņas vajadzētu pamanīt vecākiem. Ķeza tā, ka vissliktāk bērnus pazīst tieši vecāki. Bērnam tikko divi mēneši palikuši? Māmiņa nopērk Chanel kostīmiņu un iet uz darbu. Tā ir māte? Nē. Bērnu pazīst aukle."
Kā bērnu iepazīt? Nepietiekot vakarā pajautāt: "Kā tev iet? Labi. Kā skolā? Labi. Izmācījies? Jā." Uz jautājumu, kā iet, lielākā daļa cilvēku atbildot, ka labi. Tas tā īsti nepasakot neko. "Vai nav nožēlojami, ja bērns vakarā sēž pie sava datora, vecāki - pie sava un satiekas draugos? Vai arī skatās kādu no piecu veidu šoviem? Sabiedrības emocionālais un izglītības līmenis ir defektīvs," A.Kišuro iesaka savā starpā sarunāties par to, kas ir interesanti gan bērnam, gan vecākiem. "Un kaut vai dambreti uzspēlēt!"
Profesore un bērnu psihiatre Raisa Andrēziņa ir pārliecināta, ka bērniem vajag daudz uzmanības. "Ne jau dāvanas, bet mīlestību."
Tas ir normāli
Uz jautājumu, kādi ir iemesli, lai sevi nogalinātu, pašnāvnieku domubiedri visbiežāk minējuši "sūdīgas attiecības ar draugiem un stulbajiem vecākiem, neveiksmes skolā, nelaimīga mīlestība, dzīvei nav jēgas, neviens mani nesaprot". Ko darīt, ja bērni nemaz negrib runāt ar vecākiem? R.Andrēziņa norāda, ka katram vecumposmam raksturīgs savs sarunāšanās veids un temati. Līdz desmit gadu vecumam bērns identificējas ar ģimeni un viņam vajag aizmugures sajūtu, bet padsmitniekam svarīgi kļūst draugi, elki, mūzika, imitācija, mode, kaifs. "Viņi meklē sevi un domā: kas es esmu, ko gribu, kas notiek pēc nāves?" Personības veidošanās vecumposmā no 12 līdz 17 gadiem tas esot tikai normāli. "Šodien uz klīniku atnāk meitenīte ar melniem plakstiem, melnās drēbēs. Parunājāmies. Nu negrib taču viņa mirt. Viņai nav par ko domāt šajā vecumā. Nav ko darīt."
Domubiedros ar nežēlību izceļas Raivis (16), kurš sevi dēvē par kanibālu. Viņš raksta, ka interesants miršanas veids būtu "piesiet tevi pie gultas, ar neasu zāģi nozāģēt rokas un kājas. Tad ar nazi atgriezt wederu un izņemt zarnas. Visbeidzot ar cirvi pamatīgi sašķaidīt. Uzvārīšu tavas aknas un sirdi vakariņās, klāt piedzerot tawas asinis". Kā atsķirt, kad tīņu nežēlīgās sarunas ir vecumgrupai piederīga ākstīšanās un kad ne? R.Andrēziņa norāda, ka robeža ir šaura un ļoti individuāla un vecākiem jāmāk atšķirt, kad runāšana par asins peļķēm ir izrādīšanās draugu vidū un kad tas ir nopietns signāls.
Pārlaižot skatienu diskusijām portālā, A.Kišuro nevēlas izteikt viennozīmīgus vērtējumus, jo par bērniem nevarot spriest, neredzot viņus pašus. Piemēram, kāds puika raksta, ka grib darīt sev galu, jo sastrīdējies ar tēvu. "Bet mēs nezinām, vai tas strīds nebija tāpēc, ka bērns nozaga simt latu?" stāsta A.Kišuro. Diskusiju saturs vairāk izskatoties pēc muļķībām un bērniem pietiekot vietu, kur smelties vardarbību: internets, filmas, datorspēles. Grupai gan esot arī savs pluss, jo bērniem vakaros ir, kur sāpi norunāt nost. "Runāšana atvieglo šādu stāvokli. Ne velti ir cilvēki, kuri ar runāšanu spēj novilināt no debesskrāpja malas pašnāvniekus."
Kad jautāju Sabīnei (17), kāpēc viņa teju gadu diskutēja šajā grupā, viņa atbildēja: "Pašnāvības beidzu taisīt, mīļā, jau sen, pirms gadiem diviem. Nelaimīga mīlestība. Divas reizes mēģināju griezt vēnas. Biju reiz arī iedzērusi. Tas bija muļķīgi. Tagad sēžu mājā un tusējos apkārt." Savukārt domubiedru grupas administrators vēstulē atklāj, ka par šādas grupas izveidi izlēmis "kauka uz xaljavu.