Protams, arī Latvijas iedzīvotāji nav gluži vienaldzīgi pret mazajām lašu attālajām radiniecēm, kuras smaržo pēc gurķiem un vislabāk ķeras uz ciltsmāsas gaļas gabaliņa - izvelc pirmo, nokod asti, spraud uz āķa, un process notiek.
Salaku garša ir gaumes lieta, bet daudziem tās garšo. Acīmredzot arī lietuviešiem, taču tik lielu kaimiņvalsts makšķernieku invāziju Liepājā tās iedzīvotāji neatceras. Tā kā šīs makšķerēšanas blakusefekts ir piemēslots un piegānīts ledus Liepājas centrā, ir skaidrs, ka salaku makšķerēšana kaimiņiem ir teju dzīvības un nāves jautājums. Tāpēc, neraugoties uz lielo mēslošanu, kaimiņu copmaņu invāzija silda sirdi.
Pirmkārt, mēs vēl neesam tie, kam iet vissliktāk.
Otrkārt, ja mums tiešām ies slikti, mēs vienkārši izspiedīsim lietuviešus no latviešu salaku biznesa.
Treškārt, tagad mēs zinām, ka ledus spēj turēt vēl vairāk cilvēku, nekā rāda mūsu un mūsu literatūras klasikas pieredze.
Ceturtkārt, atšķirībā no finanšu krīzes, ielūstot ledū, vismaz zini, ka kaut kur apakšā ir dibens.