Lauztu kaulu
"Kamēr nebūs celiņu un visiem nepietiks vietas, tikmēr būs konflikti," uzskata Jānis Aizpors,
Tā kā veloceliņi top lēnām, pagaidām gājējiem un velosipēdistiem atliek sadzīvot pēc
Risinājums ir iespēju robežās pārvietoties pa brauktuvi, jo, pirmkārt, automašīnas ir paredzamākas nekā gājēji, otrkārt, pa brauktuvi var ripināt ātrāk. Tas neattiecas uz tādām šaurām brauktuvēm kā Valdemāra iela, kur autobuss mēdz piespiest pie apmales vai gadās ar velosipēda stūri iebakstīt džipa spoguļos. Drošāk ir līkumot starp gājējiem.
Gājēji ir karaļi
"Tieši šogad var teikt, ka Rīgā ir velosatiksme, jo braucēju ir daudz. Līdz ar to rodas konflikti," uzskata Romāns Meļņiks, veloriga.lv veidotājs. Pērn gājējam atlika palaist vienu vai divus velosipēdistus un turpināt ceļu, bet patlaban drošāk ir pārvietoties pa ietves labo pusi, jo velobraucēji jau veido plūsmu. Ideju plašās ietves ar līniju sadalīt divās joslās Meļņiks vērtē skeptiski, jo velosipēdisti pa savu ietves joslu braukšot drošāk un ātrāk, taču "gājēji ies tur, kur vienmēr, un būs daudz negadījumu. Gājēju paradumus tik ātri nevar mainīt." Meļņiks novērojis, ka gājēji bieži vien pārvietojas tieši pa veloceliņiem, piemēram, dodoties uz lielveikalu Olimpija, cilvēki izmanto visu ietvi. Tādos gadījumos zvana lietošana ir pašsaprotama, taču ko darīt, ja velobraucējs brauc pa ietvi? Romāns atbalsta klusu uzzvanīšanu. "Daži palaiž pat tad, kad izdzird, kā viņiem aiz muguras pārslēdzas ātrumi." Gājēju apbraukšanu viņš neuzskata par traucēšanu, ja to dara korekti, nevis palido garām, aizķerot vai nobiedējot. "Tikpat labi varu uzskatīt, ka traucēšana ir arī gājēja lamāšanās. Saudzēsim cits cita nervus."
Kāpēc gājējam tik grūti dalīties ietvē? "Tas ir stāsts par to, ka Rīgas iedzīvotājs principā bieži vien ir ar dzīvi neapmierināts. Labāk pie sevis īgņosies, ka māte ar bērna ratiņiem lēni kāpj ārā no autobusa, nekā palīdzēs," skaidro pilsētsociologs Viesturs Celmiņš. Turklāt cilvēki vispirms domājot par tiesībām, nevis pienākumiem. Ietve allaž piederējusi gājējiem, tāpēc pašsaprotami, ka viņi dusmojas, ka vairs nevar pa to pārvietoties mierīgi. "Vienīgais veids, kā sadzīvot — dalīties ar telpu un gaidīt, ka ar laiku gājēji pie velosipēdistiem pieradīs," — V.Celmiņš. Arī R.Meļņiks uzskata: "Jo vairāk būs velosipēdistu, jo vairāk gājējam ar viņiem būs jārēķinās un jāpierod." Rīgas rātei arī jāreaģē, atbildot ar veloceliņu būvi. "Zviedrijā gājēji respektē velobraucējus, jo zina, ka viņi brauc ātri. Tur valda tāda demokrātija, ka kaķis ar kazu var laulāties, bet pamēģini tikai uzkāpt uz veloceliņa! Tas zviedru aizvainos."
"Uz ielas karalis tomēr ir gājējs, un velosipēdistam viņu apbraukt vajadzētu uzmanīgi," J.Aizpors aicina velosipēdistus būt prātīgākiem un gājējus — iecietīgākiem. Tas tiesa, bet velosipēdisti jau nemaz nevēlas būt ielu karaļi. Kamēr viņi nevar būt veloceliņu karaļi, priecātos dzīvot vismaz pieklājīgā galmā.