Māja bez suņa nevar būt
Tieši pirms gada Brīvzemniekos bez pēdām no zemes virsas pazuda
Laimas Muktupāvelas Kaukāza aitu šķirnes sune Cinandali. Laima
mīluli izmeklējās malu malās. Veltīgi. Drīz pēc Cinandali mūžībā
aizgāja arī četrpadsmit gadu vecais mazais šabo Džunītis: "Tas bija
trešais suns, kam aizdarīju acis." Brīvzemniekos palika tikai
vienpadsmit gadu vecais runcis Rūdijs. Viņš vienatnē sēroja -
gulšņāja, neko neēda un pamazām dila laukā. Laima aizveda Rūdiju
pie Gulbenes veterinārārstes Elitas Lesiņas. Viņa pateica:
"Audzējs, sirds vājums, runcim atlicis dzīvot varbūt divas nedēļas,
varbūt mēnesi…" Laimai nobira asara, taču - Rūdijs savu mūžu
nodzīvojis kā karalis, ja nu pienācis laiks iet, neko darīt.
Laimai šopavasar dzīvē kaut kā ļoti pietrūka: "Kā ieraugu kaut kur suni, birst asaras. Tad pēkšņi sapratu, ka man atkal vajag suni."
Aizbraukusi pie māsas un mammas uz Ogri, Laima tur aizgāja uz dzīvnieku patversmi: "Suņi saskrēja būdās, ņēmās riedami, taču drīz viņiem zuda interese par mani. Tikai Čilla stāvēja pie būra durvīm. Es sapratu - viņa bija izvēlējusies mani, it kā teica - es esmu tava." Par Čillas biogrāfiju Laima zina vienīgi to, ka sunītes saimnieks smagi sasirga, vairs nevarēja rūpēties par Čillu un viņas brālīti, tāpēc atveda piecus mēnešus vecos kucēnus uz patversmi. Tur viņus attārpoja un vakcinēja, un abi gaidīja savus jaunos saimniekus.
Čilla ir vecā saimnieka vai sunītei patversmē dotais vārds? Laima sirsnīgi smejas: "Iepriekšējo sunenīti Cinandali nosaucu gruzīnu vīna šķirnes vārdā. Braucot uz patversmi Ogrē, paņēmām līdzi Čīles vīna pudeli. Kad Ogres dzīvnieku patversmes saimniece Anita Kārkliņa teica, ka sunītei vēl nav dots vārdiņš, salikām kopā pirmo un pēdējo zilbi no vārdiem Čīle un Bella, kas ir ļoti daudzu patversmes suņu vārds. Tā radās vārdiņš Čilla, un viņa pie tā jau pieradusi."
Nočiepa balzamīni
Jau mēnesi Čilla dzīvo savās mīļajās mājās Brīvzemniekos. Kaut kāds
patversmes laika sindroms Čillā vēl palicis. Viņa, piemēram, mēdz
slēpt ēdienu. Paņem kaut ko garšīgu un ierok pašas izvēlētā vietā.
Gadās, ka tā ir Laimas skaistākā puķu dobe. Citā reizē Laima
nopirkusi skaistu un ne gluži lētu balzamīnes stādu. Kamēr Laima,
puķi ielikusi spainī, lai tā pamirkst, gatavo dobi, Čilla aizskrej
tālēs zilajās ar visu stādu. Tādi tīnes nedarbi.
Laima ar vīru Jāni katru rītu dodas staigāt 7-10 kilometrus. Laimai šajā ziņā ir stingra pozīcija: "Čillu mēs allaž ņemam līdzi, un viņa - maziņa un mīļa, nepīkstēdama soļo mums līdzi visu garo ceļu. Viņai jāpieņem mūsu dzīve."
Laima Čillu jau iepazinusi: "Viņa ir lēnprātīga, saudzīga pret otra jūtām, toleranta, jūt robežas un noskaņojumu un uzreiz prot tam pielāgoties. Gudra, ātri visu apgūst." Šā iemesla dēļ rakstniece negrasās vest Čillu uz suņu skolu: "Čilla gudrības ziņā skolā visus pārspļautu. Man ir pieredze ar agrākajiem suņiem, un es varu droši teikt, ka gan bērni, gan suņi jāaudzina. Suns darīs tikai to, ko esi viņam iemācījis, un suns jādresē, tas noteikti atvieglos viņa un saimnieka dzīvi. Suns ir draugs, taču viņam jāzina sava vieta, lai nekļūtu par slogu mājās."
Tagad Čilla ir nešķirama ar Laimu - kad saimniece iet peldēties dīķī, Čilla peld viņai līdzās, kad Laima brauc uz Rīgu, sunene dodas viņai līdzi.
Rūdijs skolo
Laima aizrautīgi un sirsnīgi smejas, kad taujāju, kā jaunatnācēja
sadzīvo ar Brīvzemnieku iezemieti Rūdiju? "Čillai ierodoties,
Rūdijs vienā mirklī aizmirsa, ka viņam drīz jāmirst. Viņš sāka
Čillu audzināt savā manierē, iekaustīja jaunpienācēju tā, ka
sunītei palika rētas, taču skola maksā naudu. Rūdijs sargā savu
bļodiņu, savu vietu, un - ne viņam vairs elpošanas traucējumi, ne
sirds mazspēja. Tā ir, kad vecam runcim padod jaunu kuci!"
Vēl Laima saka: "Man visi bērnu un suņu dokumenti ir kārtībā. Kad Čillai izrakstīja pasi, lūdzu, lai papīros būtu fiksēts, ka viņa ir tīģerotas krāsas. Cinandalli bija tieši tāda pati raiba. Nu man atkal ir pilns mīļdzīvnieku komplekts un sirds - mierīga.