Dzeltenā cielava ir neliels, slaids dziedātājputns ar garām kājām un garu asti, kuru tā nepārtraukti cilā, līdzīgi kā to dara visas cielavas. Tās ķermeņa garums ir apmēram 17 cm, spārnu izplētums – 25 cm, svars tēviņiem – 12,3–26,4 g, mātītei – 11,2–22,6 g. Salīdzinot ar pārējām Eiropā sastopamajām cielavām, dzeltenajai cielavai ir visīsākā aste.
Populācijas lejupslīde
Kopš 1995. gada dzelteno cielavu skaits Latvijā samazinājies par 95%. Eiropas Putnu uzskaišu padomes (EBCC) dati liecina par sugas populācijas lejupslīdi arī Eiropā kopumā, taču šis skaita kritums nav bijis tik dramatisks kā Latvijā. Iemesli tik straujam kritumam ir vairāki. "Dzeltenās cielavas apdzīvo mitrus zālājus, taču kopš 90. gadu sākuma ir strauji samazinājušās zālāju platības Latvijā. Zālāju samazināšanās nav sākusies tikai 90. gadu sākumā, jo informācija rāda, ka arī pirms 100 gadiem dabiskie zālāji Latvijā bijuši apmēram trešdaļa no valsts teritorijas. Šobrīd tādu, kurus varam uzskatīt par dabiskiem, ir mazāk nekā 1% no valsts teritorijas. Pastāvīgu pļavu un ganību ir vairāk, bet dabiskie zālāji, kas ir bioloģiski vērtīgi zālāji, ir mazākumā," skaidro ornitologs, Dr. biol. Ainārs Auniņš.
Arī meža un aramzemes platību palielināšanās būtiski ietekmējusi zālāju skaita samazināšanos. "20. gadu sākumā mežu īpatsvars Latvijā veidoja ceturto daļu, turpretim šobrīd tas pārsniedz pusi no valsts. Šis pieaugums radies uz atklāto platību rēķina, un visbiežāk tie ir zālāji. Tāpat, pateicoties lauksaimniecības uzplaukumam, pirmās brīvvalsts laikā un starpkaru periodā pieauga aramzemes platības. Arī šis pieaugums noticis uz zālāju rēķina. Turpretim 50. gados sākas meliorācija. Liela daļa zālāju pārtop aramzemēs. Cieš tieši mitrie zālāji. Zālāju skaits turpina samazināties visu padomju laiku. Un visbeidzot pienāk neatkarības laiks, kad liela daļa zemes īpašumu tiek atdoti kādreizējiem īpašniekiem un to mantiniekiem. Daudzi no viņiem ar lauksaimniecību nevēlas nodarboties, un lielas zemes platības ir atstātas novārtā. Latvija atrodas tādā klimatiskajā zonā, kur jebkura platība, kas atstāta dabiskiem procesiem, pamazām aizaug ar krūmiem un ilgtermiņā kļūst par mežu," stāsta A. Auniņš.
Mušas ķer skrienot
Dzeltenā cielava ir izteikts kukaiņēdājputns. Šī putnu suga specializējusies skriet pa zemi, pamanot kādu kukaini, pieskriet klāt un saķert vai, ja kukainis ir noreaģējis uz cielavas tuvošanos un ceļas spārnos, arī cielava īsā lidojumā to panāk. Retos gadījumos tā ķer arī lidojošus kukaiņus. Lai veicinātu dzeltenās cielavas sugas saglabāšanu, nozīmīgas ir ne tikai zālāju platības, bet arī paša zālāja kvalitāte. "Ja nopļautā zāle netiek savākta, tas maina pļavas veģetācijas struktūru, jo veidojas mirušās zāles kārta, kas mēslo zālāju un sāk augt dažādi nitrofīlie augi. Zālājs kļūst vienveidīgāks augu ziņā un līdz ar to arī ietekmē kukaiņu dažādību. Kūla padara zālāju grūtāk izmantojumu arī no cielavas medības taktikas viedokļa," skaidro A. Auniņš.
Dzeltenā cielava bieži novērojama pļavās, kur ganās liellopi, jo tie palīdz piesaistīt dažāda veida kukaiņus un mušas. "Lopi, sperot soli, izbiedē kukaiņus, kas bijuši kaut kur noslēpušies, tādējādi kukaiņi, kas cielavai bija nepieejami, kļūst pieejami. Agrāk lielu daļu lopu, ko audzēja, dzina ganībās, turpretim mūsdienās ir lielās industriālās fermas un nav pašu ganību. Ja nav ganību, kukaiņu ķeršana cielavām ir apgrūtinoša. Arī šis faktors ietekmējis cielavu populāciju," spriež A. Auniņš.
Latvijā atgriežas aprīlī
Dzeltenā cielava ir ceļotājputns. Latvijā tā pavada gada mazāko daļu. Pirmie putni atgriežas aprīļa sākumā, bet masveida atlidošana notiek aprīļa beigās. Maijā un jūnijā sākas ligzdošana. Reizēm ligzdošana ievelkas arī jūlijā. Dzeltenās cielavas veido monogāmus pārus. Ligzdu būvē mātīte viena pati, un tā novietota uz zemes kādā seklā padziļinājumā. Dējumā ir 4–6 olas. Perē abi vecāki apmēram 11–13 dienu. Arī par putnēniem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 13–15 dienu vecumā.
Augustā dzeltenās cielavas sāk posties aizlidošanai. Aizlidošana sākas septembrī, vēlākie novērojumi reģistrēti oktobrī. Ziemot dodas uz Āfriku, šķērsojot Sahāras tuksnesi. "Tuksnesis cielavām jāšķērso pēc iespējas īsākā laikā, bez apstāšanās vietām, jo tur tāpat nav ar ko baroties. Taču, pateicoties klimata maiņām, tuksnesis izplešas un līdz ar to palielinās platība, kas putniem jāpārvar vienā paņēmienā. Daudzi to nepārvar un iet bojā vai arī galamērķī nonāk novājinātā stāvoklī. Arī zālāju kvalitāte ziemošanas vietās gadu gaitā ir pasliktinājusies. Āfrikā dabas aizsardzības prasības neeksistē teju nekādas. Vēl joprojām tiek brīvi izmantota ķimikālija DDT, kas Eiropā jau ir aizliegta kopš 70. gadiem, tādējādi iznīcinot daudz un dažādu kukaiņu sugu, ar kurām barojas cielavas. Migrācijas ceļš mājup atkal ir grūts," skaidro A. Auniņš.