Pirms ceļa pētot kartes, nevarējām saprast, kādēļ dažās no tām Andalūzijas vidienē ir lieli ezeri, kuru citās nav. Izrādījās, ka tie kalnu ielejās uzpludināti 80.gados gan kā dzeramā ūdens krātuves, gan kā rezervuāri lauku apūdeņošanai. Tikai dažos no tiem ar vietējo varasvīru svētību ir dota atļauja nodarboties ar ūdens motosportu.
Uz De la Wake nometni var doties no agra pavasara līdz pat novembrim, kad Latvijā ir sācies drūmākais rudens periods, bet Spānijas dienvidos joprojām ir vasarīgi silts laiks un ūdenī var veikot bez hidrotērpa. Nometnē uzturas četri instruktori: divi no Latvijas un divi un Igaunijas. Visi ir pieredzējuši braucēji, bet jaunākais no igauņiem - deviņpadsmit gadus vecais Andžejs - varētu konkurēt pat ar labākajiem Eiropas veikbordistiem.
Braucienam savācāmies ap 20 cilvēku liels bariņš. Lai nerastos pārpratumi - veikborda nometne nebūt nav sporta nometne ar olimpiskās izlases režīmu. Gluži otrādi - tā ir iespēja sportiski pavadīt laiku tieši tik intensīvi, cik tas sagādā prieku. Papildu tam nometnes atrašanās Andalūzijas vidienē deva iespēju ērti apceļot tuvāko apkārtni.
IEPAZĪŠANĀS AR SPOKAINO EZERU
Uz nometni devāmies kā nu kurais, bet lielākā daļa jau laikus bija rezervējusi biļetes lēto cenu aviosabiedrībās, kas caur Frankfurti vai Londonu pieveda mūs pavisam tuvu ceļojuma galamērķim. Mūsu četrotne nolaidās Heresā, kas ir tikai 40 km no nometnes.
Nelielajā lidostā mūs jau sagaida rezervētais auto Fiat Punto. Sākumā rodas šaubas, cik tālu tiksim ar tik mazu auto, bet vēlāk pārliecinājāmies, ka tas ideāli piemērots līkumotajiem kalnu ceļiem un šaurajiem pilsētiņu ielu labirintiem.
Veiksmīgi atrodam nometnes bāzes vietu - Dipronautica kempingu, kura daudzās kotedžas un koka bungalo izkārtojušies kalna nogāzē, paverot neaizmirstamu skatu uz Gvadalkakina ezeru. Kaut arī neesam izgulējušies, vēlme veldzēties ezerā un iemēģināt jaunās Malibu veikborda laivas vilni ir stiprāka par nogurumu. Pirmie iespaidi par ezeru ir spēcīgi - tāda kā zudusī pasaule ar spocīgām koku galotnēm spraucoties ārā no ūdens tuvāk pie ezera krastiem. Šis ezers mākslīgi radīts pirms desmit gadiem - kur tagad braucam ar laivu, vēl nesen bija olīvu audzētava. Kādā citā vietā ārā no ezera izlīdis kādreizējās baznīcas tornis. Kopumā ezers ir milzīgs - 15 kilometru garš un ar vairākiem sānu atzariem iegūlies kalnu ielejās.
Pirmajā braucienā, sērfojot pa veiku jeb vilni, kas rodas aiz laivas, pārsteidz gan tā lielums, gan šļakatu caurspīdīgais dzidrums. Tā bija acīm tīkama pārmaiņa, jo līdz tam esam pieraduši pie Latvijas ezeru un upju pelēki brūnajiem ūdeņiem.
Otrajam braucienam jaudas vairs nepietiek. Seko gara diendusa, un vakars jau klāt. Dodamies vakariņot uz tuvējās pilsētiņas Algaras restorāniņu. Tas pilns ar vietējiem, galvenokārt spāņu večukiem, kuriem šāda pasēdēšana pie alus glāzes un ikdienas notikumu pārrunāšana ir vakara rituāls. Pa restorāna pagalmu neviena netraucēts pastaigājas liels gailis, kura dēļ turpmākās dienas šī vieta iegūst nosaukumu Pie gaiļa.
NOMETNES REŽĪMĀ
Esam iekārtojušies nometnes centrālajā mītnes vietā 150 metrus no laivu piestātnes kalna pakājē. Viesnīcas pirmajā stāvā ir ēdnīca un atpūtas telpa, otrajā ir 12 dažāda lieluma viesu istabas. Sajūsmināja lielā dušas telpa ar atvērto logu un skatu uz ezeru. Pie mājas ir arī safīra zils baseins ar lapenēm, kur dienvidū paslēpties no niknās saules. Uz terases pie mājas atrodas arī batuts, uz kura starplaikos palēkāt un izmēģināt kādu jaunu veikborda triku.
Ceļamies jau ap pusastoņiem, jo ūdens ezerā no rītiem ir visgludākais un līdz ar to bauda veikot vislielākā. Īsi pirms braukšanas iesildāmies ar lēcieniem uz batuta. Kad esam gatavi, šaujam dēli padusē un laižam lejā uz laivu.
To, cik intensīvi nometnē sportot un atpūsties, katrs var izvēlēties pēc savas gaumes - var nobraukt aiz laivas dienā pusstundu, stundu vai vairāk, var vizināties laivā un skatīties, ko dara citi, var apvienot abus, var sportot pusi dienas, bet otrā pusē apceļot apkārtni vai vienkārši laiskoties. Protams, vērtīgi ir arī redzēt instruktorus braucam pašus un papriecāties par veikbordu augstas klases izpildījumu klātienē, nevis televizora ekrānā.
Pēc pusdienām laiks siestai. Noskatāmies rīta sesijā uzfilmēto video, lai redzētu sevi no malas un uzklausītu instruktoru turpmākos norādījumus. Pēcpusdienā atkal dodamies ezerā. Bet vakarā braucam uz 20 km attālo pilsētu Arkosu, kuras baltās mūra ēkas izkārtojušās cieši cita pie citas milzu klints galā. Te vakaros valda īsta dzīvība. Izlemjam braukt līdz pašai augšai uz vecpilsētu, kur klints malā izvietojušies mīlīgi restorāniņi, no kuriem paveras plašs skats uz ieleju.
Vakariņās gan tapas (mazie kārdinoši garda izskata nieciņi), gan paelja garšo lieliski. Esam izsalkuši kā vilki, un sarkanais mājas vīns noreibina vairāk nekā parasti.
BALTO PĒRĻU MEKLĒJUMOS
No rīta, atkal mostoties līdz ar sauli, dodamies pirmajā izbraucienā pa ezeru, kas šajā rītā ir rāmāks par spoguli. Rīta klusumu pārtrauc laivas motora rūkoņa, kas ar atbalsi atsitas pret klinšainajiem krastiem, un liekas, ka pamodina visus vēl gulošos kempinga iemītniekus.
Rīta enerģijas devai laivā uzliekam Red Hot Chilli Peppers disku un laižamies ezera plašumos. Vienā laivā esam astoņi. Tas rada īpašu tusiņa auru, jo varam redzēt cits cita braucienu, uzklausīt instruktoru ieteikumus, vienkārši parunāties un dalīties iespaidos.
Šajā dienā daži no mums izlemj izlaist pēcpusdienas treniņu un aizbraukt uz simt kilometru attālo Rondu - vienu no skaistākajām pilsētām Spānijā. Lai ceļš būtu interesantāks, izlemjam braukt pa mazajiem kalnu celiņiem, nevis maģistrāli. Pa ceļam, iespiedušies augstu klinšainajos kalnos, mums garām paslīd baltie ciematiņi jeb pueblos blancos. Dzīvi Andalūzijas līdzenumos bīstamu nereti padarīja laupītāji, no kuriem glābdamies daudzi andalūzieši patvērās nocietinātās kalnu pilsētiņās un ciematos. Šie ciematiņi stiepjas cauri visam Andalūzijas reģionam.
Brauciens aizņem daudz vairāk laika, nekā plānots, un Rondā nokļūstam tikai ap trijiem pēcpusdienā. Rondā nonākam uz skatpunkta klints malā, kas pārspēj visu pirms tam redzēto. Pilsēta ir izpletusies uz masīva kaļķamens klintāja, kuru vidū pārdala 100 m dziļa, šaura aiza. Iespaidīgais tilts Puente Nuevo, kas stiepjas pāri aizai, savieno pilsētas veco un jauno daļu. Dienviddaļa ir tipisks mauru stila pueblo blanco ar bruģētām ieliņām, režģotiem logiem un balsinātām mājām. Jaunajā pilsētas daļā El Mercadillo atrodas viena no vecākajām vēršu cīņu arēnām Spānijā.
Lēnā garā izstaigājam veco Rondas daļu un ieturam vēlas pusdienas restorāniņā, kura terase draudīgi pārkarājas pāri aizas malai. Nobaudām lieliskas tortiljas, kā arī kārtējo sangrijas krūku, kas spirdzina un dod spēku tālākiem klaiņojumiem šajā pilsētā.
Nometnē atgriežamies vēlu vakarā. Tur priekšā mūs sagaida jautrs un trokšņains palicēju bariņš, kas iesildās ar gardiem kokteiļiem un uz terases bauda silto Andalūzijas vakaru. Ezers, mēness apspīdēts, guļ spāņu mierā, līdz rītdien atkal tā zilo ūdeni šķels latviešu veikborda fani.
***
INFORMĀCIJA
Kā nokļūt: tuvākās lidostas - Heresa, Sevilja, Malaga un Granada
Aviosabiedrības: Ryanair, BritishAirways, Easyjet, AirBaltic, FlyMonarch, Fly Thomascook, AirBerlin, Hapag fly
Auto īre: Buzz-carhire.com; Malagacar.com; Centauro.net; Europcar.es; Easycar.com
Papildus: www.delawake.lv