Šīs pazīst visi
Baravika. Populārākā latviešu sēne, lai gan parasti uz meža celiņiem un citviet izdodas atrast nevis baraviku, bet tikai vietu, kur to jau nogriezis cits sēņotājs. Latvijā sastopamas četras baraviku sugas — priežu baravika (vistumšākā), egļu baravika, bērzu baravika (visgaišākā) un vasaras baravika, kas ir retāka (aug pie ozoliem), bet tās visas ir līdzīgas. Viena no garšīgākajām sēnēm, turklāt mēdz izaugt liela un smuka. Siltā rudenī atrodama pat oktobrī
Gailene. Populārākā Eiropā. Reti tārpaina, jo kāpurus atbaida gailenes fitoncīdi. Helsinku tirgū mēdz tirgot "Sāmsalas gailenes", kas lasītas Latvijā. Sezona ir ļoti gara — pirmās parādās ap Jāņiem un siltās ziemās var augt pat janvārī. Garšīga, bet grūti sagremojama. Izmantojama bez novārīšanas cepšanai, mērcēs un zupās. Grūti sajaucama ar citām sēnēm, izņemot citas gaileņu sugas, no kurām dažas — sekstainā, zeltkāte un miroņu taurene — ir garšīgākas nekā parastā
Apšubeka. Staltās apšubekas nav sajaucamas ar citām sēnēm, lai gan pašas ir vairākas sugas: brūnā apšubeka, kam ir brūna cepurīte, baltā apšubeka, dzeltenbrūnā apšubeka, kas aug zem bērziem, parastā apšubeka, kas aug zem apsēm, kā arī apšubekām līdzīgie lācīši — sila lācītis, kas aug zem priedēm, un ozolu lācītis, kas aug zem ozoliem. Lielas apšubekas atrašana dažreiz sagādā lielāku prieku nekā baravika. Dažiem nepatīk tas, ka apšubeka griezuma vietā kļūst zila
Priežu sviestbeka. Saukta arī par makovici vai mahaviku. Labā īpašība — tā parasti atrodama arī tad, ja citu beku nav, un mežā var būt ļoti lielā skaitā, tāpēc šo sēni ir iecienījuši tie, kam patīk sēņot četrrāpus, nevis joņot pa mežu. Labā priežu beku vietā lasītājs var aprāpot apkārt ezeram, tās lasīdams. Viegli atšķiramas no citām sēnēm, jo cepurīte un kātiņš apmēram vienā krāsā. Aug gan sausos mežos, gan arī mitrākās vietās gar purvu malām. Ļoti labas marinēšanai, it sevišķi nelielās
Bērzlape. Latvijā satopamas ap 140 bērzlapju sugu, to cepurītes ir visās varavīksnes krāsās. Vāji indīgas ir tās dažas bērzlapes, kuras ir ļoti sīvas. Tās var atšķirt pagaršojot — ja ļoti sīva, to nevajag ņemt, ja ir drusku sīva, der vārīšanai, ja nav sīva, var cept uzreiz kā karbonādi, apvārtot olā un miltos. Plankumaino bērzlapi var ēst svaigu.
Lasot zem ozoliem, būtu jāuzmanās par bērzlapi noturēt zaļo mušmiri, jo tās iedarbība parādās tikai tad, kad jau ir par vēlu, — pēc 24 stundām
Šīs daudzi nenovērtē
Porcelāna tintene. Tie, kas tinteni nogaršojuši, uzskata to par visgaršīgāko sēni. Ceptas tintenes konsistence līdzīga ceptai olai. Varētu lietot kopā ar alkoholu, diemžēl šai ļoti līdzīgā pelēkā tintene, lietota kopā ar alkoholu, izraisa smagu saindēšanos, tāpēc labāk nedzert. Otra lieta — labāk nevākt tās, kas uzaugušas lielpilsētas zālienos, jo var būt sasūkušās piesārņojumu. Diemžēl, atrastas tālāk no Rīgas, šīs sēnes, kamēr tiek līdz pannai, pagūst pārvērsties tintē
Čigānene. Izteikti nenovērtēta sēne, jo mežos sastopama lielā skaitā, tātad grozu var pielasīt pilnu arī tad, ja citu sēņu nav, un garšo labi. Droši vien nezinātājus atbaida plīvurs ap sēnes kātiņu, lai gan tas, kurš reiz čigāneni iemācījies pazīt, tai garām vairs neies un ar prieku griezīs čigānenes spēcīgo kātu. Cepama svaiga — vārīt čigāneni nevajag, jo tad tā kļūst sīksta. Atšķirībā no cilvēka sēņodiņi čigāneni novērtē, tāpēc sausos rudeņos kā šis gandrīz visas čigānenes ir tārpainas
Sēra piepe. Liela, skaisti dzeltena, aug uz lapu koku stumbriem, sastopama grupās un bieži, ieskaitot skvēriņu pie
Sarkstošā mušmire. Kā japāņi ēd fugu zivi, tā latviešu gardēži varētu ēst sarkstošās mušmires. Tas ir pat drošāk, nekā ēst fugu, jo sarkstošā jeb pērļainā mušmire, kuru vairāki no tiem, kas viņu pagaršojuši, uzskata par vienu no garšīgākajām sēnēm, nav indīga. Ēdama pēc novārīšanas. Vienīgais sarkstošās mušmires trūkums ir iespēja to viegli sajaukt ar indīgo panteru mušmiri. Ja vien neesi spējīgs pamanīt sarkstošās mušmires kautro iesārtumu, ar degustēšanu labāk neaizrauties
Smiltene. Smiltene atrodama arī tur, kur it kā neviena cita sēne neaug, — priežu meža smiltīs, turklāt sastopama arī samērā pavēlu, kad baravikas jau ielīdušas atpakaļ sūnās. Skaisti citrondzeltenas un garšīgas jau nu ļoti, lietojamas bez novārīšanas. Smilteņu ēdājam jāņem vērā tikai viena lieta: ēdot no smilšu graudiņu čirkstēšanas zobos pavisam izvairīties neizdosies, tāpēc, ja neesi čakls atmazgātājs, iztēlojies, ka esi putns, kuram smiltis un grants guzā lieti noder