Agrā un drēgnā rudens rītā Ilonas meita, četrpadsmit gadu vecā Vita, aiz virtuves loga ieraudzīja ar banti pārsietu kartona kasti. Tur bija kucēns, viņš trīcēja un žēli raudāja. Vita ienesa kucēnu istabā, pacienāja viņu ar pienu un iekārtoja atradenim kastīti. Kucēns to izbrāķēja, apgūlās uz grīdas un aizmiga, kā aizmieg mazi bērni - vienā mirklī.
Uzmetusi jaciņu, Ilona aizskrēja pie kaimiņmājas Lonijas. Noklausījusies bēdu stāstu par atradeni, Lonija izteica savas domas: "Ko tu ar viņu iesāksi? Pa dienu esi darbā, bērni projām, - mazulis raudās, bēdu ieleja vien būs. Mēģini viņu kādam atdot."
Ilona apzvanīja paziņu paziņas - varbūt kādam vajag sunīti? Visi
pieklājīgi no piedāvājuma atteicās. Ilona vēl un vēl apsvēra
notikušo. Vita sirsnīgi lūdza suņubērnu atstāt. Taču pretargumenti
bija tik stipri - četri cilvēki jau tā dzīvoja lielā šaurībā,
turklāt mazajam Valtam ir tikai četri gadiņi. Vīrs Viesturs ieteica
sunīti nodot patversmē Dzīvnieku draugs. Ilona atceras: "Svētdienas
rītā vedām atradeni uz patversmi. Kopēja noformēja dokumentus,
atstājām ziedojumu un braucām mājās. Taču mani visu dienu nepameta
sajūta, ka esmu izdarījusi riebeklību." Noraudājusies Vita aizgāja
pie draudzenes, negribēdama vairs par šo lietu runāt. Ilonas
sirdsapziņu grauza pārmetumi - varbūt tomēr vajadzēja ieklausīties
bērnā? Par kucēnu tagad liecināja tikai kastīte ar tajā ielocīto
dvielīti un ūdens bļodiņa.
Saruna par atbildību
Pirmdiena atnāca ar daudzajām darba darīšanām un ierasto rutīnu. Taču Ilona nespēja nedomāt par atradeni. Sirds bija nemierīga. Nenomierināja arī zvani draudzenei un mammai. Abas kā vienā balsī teica - ved suņuku mājās, citādi mieru neatgūsi. Ilona stāsta: "Vakarā ar Vitu pārrunājām notikušo. Spriedām par atbildību, kuru var viegli uzņemties, bet ir grūti nest. Suns ir atbildība uz desmit un vairāk gadiem. Rūpes par viņu turpināsies katru dienu, lai arī kā tev pašam klājas un kāds ārā laiks." Ilona domā - ja viņu dzīvē neienāktu atradenis, varbūt tik nopietna saruna ar meitu nemaz nebūtu notikusi. Abas vienojās, ka otrdien Ilona zvanīs uz patversmi un lūgs "mūsu zvēru" atpakaļ. Taču nebija tik vienkārši mainīt lēmumu. Bija kauns par savu nenopietno rīcību - te sunīti atdod, te prasa atpakaļ, bet citas izejas nebija. Ilona tagad ar prieku stāsta par notikušo: "Saņēmos un piezvanīju uz patversmi. Man atbildēja - jau todien, kad sunīti nodevām, kopējai bijusi sajūta, ka viņu tomēr ņemsim atpakaļ. Labi cilvēki, viņi saprot, ka adopcijas lietas nav tik vienkāršas. Jauns ģimenes loceklis taču maina visu dzīvi."
Vakarpusē Ilona un Vita brauca pēc sava atradeņa. Ilona ar smaidu atceras: "Viņš mūs uzreiz atpazina un izskatījās bezgala laimīgs par atkalredzēšanos. Nosaucām suņuku par Lakiju, kas nozīmē - laimīgais! Pūrā saņēmām norādes, kā kucēns jābaro, līdzi iedeva tableti pret parazītiem un maisiņu ar barību. Pievakares tumsiņā braucām no Zasulauka stacijas uz mājām. Biju tik laimīga, kāda esmu bijusi tikai divas dienas savā mūžā - kad piedzima mani bērni."
Lakijs tonakt gulēja mierīgi, laikam saprata, ka "tur augšā" pieņemts negrozāmais lēmums, un tagad viņam vienmēr būs siltas mājas un mīļi saimnieki.
Kronbergi pārkārtoja savu dzīvi, atbilstoši jaunā ģimenes locekļa vajadzībām. No rītiem Lakiju laukā ved Vita. Kad visi aizgājuši dienas gaitās, Ilona vēl reizi izved suņuku ārā. Lakijam iekārtota vieta virtuvē, lai viņš, palicis mājās viens, sev nenodara pāri. Pusdienlaikā pie viņa ienāk kaimiņi pensionāri. Pēcpusdienā mājup steidzas Vita un auklīte Brigita ar Valtu.
Pirmajā kopdzīves nedēļā Lakijs pastrādāja sīkus nedarbus - izkustināja vadus un māja palika bez elektrības. Suņuks nogaršoja arī linoleja stūri. Labā ziņa - Viesturs samierinājās ar vēl vienu bērnu ģimenē. Viņš smejot, ka tāds mīļums nekam citam kā vien bučošanai nederot.
Kronbergu ģimene uzskata Lakiju par Dieva dāvanu, jo kaut ko tik jauku var uzdāvināt tikai Visaugstākais. Ilona priecājas: "Mums šī dāvana bija jāsaņem, apzinoties, ka laime ne vienmēr jāmeklē pa pasauli. Dažreiz tā atnāk pati, ielikta ar banti pārsietā kartona kārbā.