Ekstrēmākā puse visu grib izbaudīt uz savas ādas, bet mērenākajiem palīdz laika apstākļi. Novembra vidū kalnos ir sasnidzis tik daudz sniega, ka ceļi ir neizbraucami pat ar džipu, bet helikopteri kursē atkarībā no laika apstākļiem. Šoreiz padodamies un augstāko Eiropas apdzīvoto teritoriju atstājam nākamajai reizei. Sapņu novadā pavadīt tikai pāris dienu tāpat būtu nepiedodama izšķērdība.
KALNI IZMIRST
Mūsu mazās filmēšanas grupas (režisore Aija Bley, operators Miks Meirāns, projekta vadītāja Margarita Apine, scenāriste Elvita Ruka) brauciena mērķis ir apzināt Gruzijas problēmas vides aizsardzībā un meklēt jomas, kurās Latvija varētu palīdzēt. Tāpat kā visur pasaulē, arī Gruzijā vides aizsardzībā tiek ietverta tradicionālās kultūrvides saglabāšana. Atkal nonākam pie kalniem un kalniešu dzīvesveida. Galvenā problēma ir iedzīvotāju skaita samazināšanās: vecie mirst, jaunie bēg uz pilsētu, bērni dzimst maz. Tā neesot tikai Gruzijas kaite, līdzīgas problēmas esot arī citviet Kaukāzā. Tāpēc vairāki Armēnijas, Gruzijas un Krievijas augstkalnu ciemi iekļāvušies starptautiskā projektā par augstkalnu ciemu aizsardzību.
Sēstamies divās ņivās, lai aukstā rītā dotos gandrīz 300 km garā ceļā uz ziemeļu, tas ir, Krievijas pusi. Braucam uz Čiori ciemu, kurā par Vācijas vēstniecības līdzekļiem tiek vilkts ūdensvads. Šis ciems ar aptuveni 200 iedzīvotājiem atrodas vairāk nekā divus tūkstošus metru augstumā virs jūras līmeņa Račas reģionā.
GARŠĪGAIS CEĻŠ
Pārraudzīt procesu dodas projekta koordinators Gia un ciema priekšnieks Dāvids. Pirmais ir runīgs un apsviedīgs, kā jau starptautiskos projektos apgrozījies darbonis, otrs - lēns, kluss un iekonservēti smaidošs pusmūža kungs. Pirmais demonstrē gruzīnu tradicionālo braukšanas stilu: pļāpā, žestikulē, mētā rokas pa gaisu, strauji mainot gāzes un bremžu pedāļus. Otrs jebkuru jautājumu saprot pēc krietna brīža un atbild vēl pēc ilga laika, kad pats jautājums jau aizmirsies.
Drīz vien saprotam, ka Dāvids ir īsts račietis - Račas reģiona pārstāvis, kas Gruzijā tiek slavēti ar savu lēnumu. Dāvids pat sievu apņēmis tikai tagad, piecdesmit gadu vecumā, ātrāk neesot tik tālu aizdomājies, Gia pavelk uz zoba savu kolēģi. Vai sieva to zina? - pasprūk asprātīgi nekorekts jautājums.
Smejamies visi ilgi un skaļi, jo pusdienas noskretušā ceļmalas krodziņā ir izrādījušās garšīgākās pasaulē. Dubļaini pelēkajā Kvančkarā Aija atpazīst neizteiksmīgo, pussabrukušo kalnu pilsētu, kurā, ceļojot pirms pāris gadiem, viņa iestrēgusi uz vairākām dienām. Šajā pašā ceļmalas ēstuvē ēdiens izrādījies tik garšīgs un vīns tik salds, ka nekur nav gribējies braukt. Palikuši bēgļu pārpildītajā viesnīcā un katru rītu gājuši uz autoostu braukt prom. Taču šašliks atkal tik spēcinošs, vīns tik veldzējošs - kur gan skriet? Kāpēc gan? Dienas pavadītas tajā mierīgajā nesteidzībā, kad cilvēks dzīvo tik nost un ir laimīgs par to, kur dzīve viņu atnesusi.
Mēs tomēr tusnījam uz savām ņivām. Kalni aiz mašīnas stikla izspēlē skaistāko no dabas rotaļām. Tālo egļu rindas kā tumšas krelles izraibina kalnu nogāzes, mākoņi blēņojas ap virsotnēm un kalnu ezeros spoguļojas debesis.
AR NĪKUĻIEM NEAUKLĒJAS
Ir jau sabiezējusi melna tumsa, kad pēdējā izrāvienā nokratāmies pār nelīdzenu tiltu un raušamies augšā pa šauru ieliņu. Lēni snieg sniegs, aiz šķībajām sētām rej suņi un māju stāvi slejas vareni kā viduslaiku mūri. Elektrības nav, avārija - lēni izmoka Dāvids. Bet kam gan elektrība, ja ir sniegs - paužam nepiedienīgu jūsmu par naksnīgi skaisto Čiori.
Veca, melnā tērpta kundze stalti izslējusies sava nama priekšā. Starmešu gaismā viņa tikai pagriež galvu mums līdzi, cēli atspiedusies uz varena spieķa. Te ir viņas valstība, un mēs esam tikai pazemīgi garāmgājēji. Kalnieši vispirms ir stipri un brīvi cilvēki - tā ir viņu privilēģija un dvēseles stāvoklis. Jo īpaši veco kalniešu priekšā pilsētnieks gribot negribot saraujas melns un maziņš.
Tautas gudrība te māca ar nīkuļiem neauklēties. Vēl ne tik sen sievietes dzemdējušas kalnu būdiņās ārpus ciema un atpakaļ laistas tikai pēc trīsdesmit dienām. Ja mazulis bijis dzīvs un vesels, atgriezās abi. Ja ne - nav ko mocīties. Pamācošu stāstu dzirdu no kāda latviešu mākslinieka, kas kopā ar desmitgadīgo dēlu viesojies pie armijas drauga Svanetijā. Uz atvadām draugs izrādījis īpašu labvēlību pret latviešu puiku - saspiedis viņa galvu savās plaukstās, atrāvis no zemes un nobučojis. Tā kā spranda nav pārlūzusi, viss beidzies laimīgi - esot dzīvotājs! Bālā māte gan nozvērējusies nekad vairs te neatgriezties.
NATURĀLĀS SAIMNIECĪBAS ŠARMS
Nakšņojam Dāvida mājā, kas ir tipisks kalnu mājoklis. Pretēji stereotipiem par mazajām kalnu būdiņām, tradicionāli dzīvojamās ēkas te ir plašas divu vai trīs stāvu mūra celtnes ar daudzām lielām istabām. Apkurināta tiek tikai pirmā stāva virtuve, ēdamtelpa un viesistaba vienlaikus, citās telpās ir auksts. Guļamistabas parasti ir virs virtuves, tā ka mīnusi tur gluži nav un zem vairākām segām var gulēt saldi. Visur telpās kalst tējiņas, glabājas āboli, sīpoli, sēnes, saldie un garšīgie kalnu kartupeļi, kā arī citi labumi. Visi iztiku gādā sev paši, tāpēc visur valda naturālās saimniecības patīkamais haoss. Pa ielām braši rikšo urkšķošas cūkas un apātiskas govis, pagalmos klukst vistas un blēj aitas, zem sniega rēgojas lāstekām apsaluši bišu stropi un kaltētā gaļa žāvējas turpat durvju priekšā.
Vakars mums pagājis plīts un sveču gaismā. Saimnieki mūs cienā ar pelnos ceptiem kartupeļiem un dzedri aukstiem āboliem, mēs dalāmies ar līdzatvesto latviešu gruzīna Avtandila darināto čaču. Iespaidīgais čačas jeb vīnogu degvīna darināšanas aparāts atradās lepnā Tbilisi savrupmājā, kur bālajā šķidrumā iegremdētais spirta mērītājs rādīja 68 grādus. Mēs čačas uzjundīto mundrumu izguļam kalnu mājas drēgnumā un mostamies ar gruzīnu tostu pacilājošo pēcgaršu.
ILGDZĪVOTĀJU MĪTS
Gluži kā inscenējums pēc iepriekš izplānota scenārija, Čiori mūs sagaida bēres. Braucam filmēt ciemu, kas izmirst, un - lūdzu, te nu tās ir! Ja sižetam būtu cita ievirze, viss mūsu darbs būtu paralizēts. Tagad iekļaujamies plūsmā un līdz ar visu ciemu izvadām vecāko Čiori iedzīvotāju. Pretēji mītiem par simtgadīgajiem kalniešiem nelaiķis ir tikai 84 gadus vecs. Skaists, stalts kungs. Viņu redzam, kad mirušā tuvākais radinieks mūs ir skaļi un uzstājīgi iesaucis mājā pie apraudātājām. Šaurās ieliņas un pagalms ir pilns ar izvadītājiem un viņu mašīnām, daudzi ieradušies no pilsētas.
Kamēr apraudātājas skaļi vaimanā, viesi pa kārtai atvadās no aizgājēja. Nelaiķis ir apraudāts jau četras dienas, mācītājs ir bijis, tagad ar godu jāgulda kapos. Vīri ņem zārku uz pleciem un izpilda dīvainu rituālu - apgriež zārku trīs reizes pretēji pulksteņa rādītāja virzienam - un tikai tad dodas no mājas ārā. Sniega un dubļu izbradātajās ielās baltas krizantēmas iezīmē ceļu uz kapsētu. Vīriešu ir ļoti daudz, un, cits citu nomainot, viņi zārku līdz kapsētai nogādā ātri. Sievietes tālāk neiet: pēc gruzīnu tradīcijām apbedīšana ir vīriešu rituāls.
Līdzīgi ir ar bēru mielastu, kura gatavošanā iesaistās viss ciems. Jau no agra rīta ir nokauti lopi, un bariņš vīru skolas malkas šķūnī gatavo gaļas ēdienus. Milzīgā katlā vārās liellopu gaļas zupa, cepas šašliki, tiek gatavoti speciāli ēdieni no zarniņām, akniņām, kuņģa un citām svaigām sastāvdaļām. Vīru ir daudz, viņi cienā visus garāmgājējus ar čaču un piemin aizgājēju. Neapkurinātās skolas gaitenī tiek klāts milzum garš galds. Rosās sievietes, skraida bērni, traukus nes milzu kaudzēm un ēdienus gatavo mums nesaprotamos apjomos. Nelaiķa izvadīšana ir visa ciema goda lieta, tāpēc bēres notiek ar vērienu. Iedzeram čaču par aizgājēju un secinām, ka tādu kolektīvu izpalīdzību un nesavtību latvieši varētu pamācīties no gruzīniem.
JŪS ESAT VIESI, NEVIS SIEVIETES
Milzīgais galds ir apkrauts ar ēdieniem un paštaisītā vīna krūkām. Trokšņainais vīru bars paspiež roku nelaiķa mazmeitām un ieņem vietas. Tā kā ārā ir sals un skolas logi ir aizvilkti ar plēvi, visi sēžas pie galda virsdrēbēs. Sievietes pie galda neredzam, tāpēc kautrīgi virzāmies nost. To mums neļauj darīt un uzstājīgi apsēdina vīru barā ar ļoti loģisku izskaidrojumu - pirmām kārtām jūs esat viesi un tikai pēc tam sievietes. Viesi kā jau visur Kaukāzā ir Dieva sūtņi, tāpēc viesmīlības tradīcijas stāv pāri visam. Pašas gruzīnietes labprātāk sēž pie atsevišķa galda, jo "tos večus ar visiem viņu tostiem taču nevar ilgi izturēt!". Viņas skraida ar šķīvjiem un pienes arvien jaunus neticami garšīgus ēdienus, kas tiek haotiski krāmēti cits citam virsū.
Ēd un runā visi nepārtraukti, bet visus pārkliedz tamada - oficiāli ievēlētais vakara vadītājs un tostu saucējs. Galds ir tik garš, ka katrā galā ir savs tamada, taču tas viens ir ar tik skaļu rīkli un nebeidzamām runas spējām, ka otrais pie vārda tā arī netiek. Dzer tikai vīnu, toties daudz. Pie tostiem ceļas kājās, bet mums liek sēdēt. Visi ar mums runā, krāmē ēdienus, lej vīnu, tulko tostus tādā skaļumā un intensitātē, ka viss saplūst vienā nereālā juceklī. Varam tikai smaidīt un māt ar galvu. Apkārt ir kāds simts vīriešu. Visi liela auguma, melnīgsnēji, skarbiem sejas vaibstiem, nevaldāmu temperamentu, parupjām manierēm un skaļām balsīm. Visi ir tik ļoti uzkarsuši, ka liekas - kaut kas tūlīt sprāgs! Vai nu kinžali ies pa gaisu, vai dejas, vai trauku plēšana.
Ar ciema vecākā gādību tiekam no galda nost un atvadu plovu uzēdam malkas šķūnī pie pavāru lielā katla. Bēru galds ir tik skanīgs un parupji mutuļojošs, ka kliedzienu veidā izsauktie tosti dzirdami cauri visam ciemam. Optimistiski secinām, ka ar tādu temperamentu jau nu nācija neizmirs!
LAIME
Kad salti svinīgo Račas ziemu nomaina līdzenums, ilgas redzēt ko jaunu atkal triec ceļā. Līdzenumu neglābj pat Tbilisi vecpilsētas šarms, gribas atkal uz kalniem. Savām acīm pārbaudām unikālo Gruzijas dabas daudzveidību un kalnus meklējam pustuksnesī. Braucam uz Dāvida Gorečes klosteri Azerbaidžānas pierobežā. Uzspīd rudenim neticama pavasara saule, un visa diena pārvēršas brīnumā. Milzīgie plašumi bez apbūves un cilvēkiem, kailie kalni un gleznainās ielejas, tonnām svaiga gaisa un brīvības - tas viss nevilšus padara laimīgu katru ieklīdušo ceļinieku. Nav brīnums, ka tieši te VI gadsimtā svētais Dāvids atradis vietu, kur sarunāties ar Dievu.
Esam vienīgie viesi, kas ieradušies klosterī. Labvēlības eņģelis ir mūsu pusē, un mēs satiekam laimīgus cilvēkus. Mūks Ilarions mūs pavada tālajā ceļā uz kalnos izgrebto alu klosteri un lauž stereotipu par mūkiem - cietējiem un dzīves neveiksminiekiem. Lielajā vīrietī ar spīdīgi melno bārdu un mirdzošajām acīm iemīlamies visas trīs vienlaikus. Laikam tāpēc, ka viņš ir starojoši laimīgs - vienkārši, neuzspēlēti un dziļi. Zaudēts mums, bet ieguvis sev vien zināmu apskaidrību.
Kad kalna virsotnē apgriežamies pa 360 grādiem, visapkārt ir tikai kalni un debesis. Ļoti tālu un neiespējami skaisti. Tāda brīvība garam un miesai, ka gribas pacelties spārnos un aizlidot. Vai dziedāt tik skaļi kā azerbaidžāņu aitu ganam, kurš savas avis gana krietna kilometra attālumā. Viņa balss skan pāri kalniem un lejām. Viņš dzied pilnā balsī pats sev. Tas izklausās tik vienkārši un laimīgi, ka aizžņaudzas elpa.
Prieks par dzīvi un nekā lieka.