M.Plikša un Ē.Aleksējeva grāmatā Latvijas zivis salaka jeb Osmerus eperlanus lepni gozē savu taukspuru (tā viņu atšķir no reņģēm) starp alatu un līdaku. Rīgā senāk, tirgū pērkot reņģes, trāpījās arī pa salakai, bet Liepājā un Ventspilī stintes jeb stinces (vāciski salaka ir Stint) ir mājsaimnieču iecienītas zivtiņas. Nogriez galvu, izņem iekšas un cep. Ceptas, kūpinātas vai marinētas tās garšo ne sliktāk par reņģēm, turklāt to ēdājs būtībā sevi var lepni dēvēt par lašēdāju.
Siļķes lielumā
Liepājā ostmalā tagad ar makšķeri tikt pie ūdens ir gandrīz
neiespējami, bet uz ledus tiek copēts cauru nakti. "Četri vīri uz
metru!" tik spiedīgu situāciju zīmē A.Gertsons, kuram pašam
aizvakar brīvu vietu izdevies atrast tikai starp kuģiem. Protams,
tajos makšķernieku tūkstošos, kas šoziem apsēduši Liepājas pilsētas
kanālu, dominē nevis malēniešu dialekts, bet tuvāko kaimiņu
lietuviešu valoda. Nekādu robežas šķērsošanas grūtību vairs nav.
Otrkārt, atbraucis uz Liepāju, makšķernieks uzreiz ir "pie vietas",
kamēr Lietuvā līdz makšķerēšanas vietām jāiet daudz tālāk, jāceļas
pāri ar prāmi. Treškārt, atšķirībā no Lietuvas upju grīvām, kurās
makšķerēšanas noteikumi jāievēro stingrāk, Liepājā līdz pat pēdējām
dienām valdījusi liela brīvība, pat makšķerēšanas kartes ciemiņiem
neviens neprasīja. Brīvības sekas - Lietuvas automašīnu pārpilnība
visās iespējamās stāvvietās un makšķernieku atstāts biezs
kultūrslānis. Uz Liepāju salakās dodas no Mažeiķiem, leišmales,
brauc arī visa Klaipēda un Palanga. No krasta salakas te ķer ar
makšķeri, reizēm uz vienas auklas ir ne tikai trīs atļautie, bet
pat visi desmit. Kad tādu trāpa iemest brīdī, kad salaku bars iet
garām, tad, kā stāsta A.Gertsons, ar vienu makšķeri redzēts
izvelkam pat sešas salakas uzreiz. A.Gertsons pats reiz esot
izvilcis 30 centimetru garu salaku: "Riktīga siļķe! Vai tik nebija
lielāka kā Copes Lietām iesūtītais rekords…"
Līcī zvejo
Liepājā salakas no jūras parasti ienāk decembrī un pilsētas ūdeņos turas līdz aprīlim. Līdzīgi ir Ventspilī, bet tuvāk Rīgai salaku migrācija novērojama vēlāk. Ventā dažus gadus salaku bari aiziet pat līdz Kuldīgai. Arī pie Rīgas salakas pavasarī ir populāra makšķernieku zivs, tikai te ūdeņi ir lielāki, tāpēc salaku celiņus copmanim te jāpazīst labāk nekā narkomānam kokaīna celiņu, citādi var palikt tukšā. Kur salakas ir, tur makšķernieki uz ledus ātri vien sarodas, vai tā būtu Lielupe, Buļļupe vai Daugava starp salām. Trakākajās copes vietās ledus mēdz būt tik izāliņģots, ka grūti atrast vietu jaunam urbumam. Baru lielums dažādos gados ir atšķirīgs, bet reņģu baru lielumu nesasniedz. Profesionālie zvejnieki Rīgas jūras līcī senāk nozvejoja no 200 līdz 5500 tonnām salaku gadā. 2007.gadā līcī vēl tika izzvejotas 850 tonnas salaku. Dažos Latgales ezeros - Drīdzī, Sīverā, Rāznā - un Puzes ezerā mīt salakas saldūdens forma jeb ezera salaka Osmerus eperlanus spirinchus, kas ir sīkāka nekā jūras salaka.
Katrs salaku ikrs upē pie substrāta piestiprinās ar tādu kā kājiņu. Izšķīlušos kāpurus straume nes uz jūru, tāpēc pētnieki salaku mazuļus upēs nemaz nedabū redzēt, stāsta ihtiologs Jānis Birzaks. Svaiga salaka smaržo pēc gurķiem. Labos salaku gados senāk ziemas pēcpusdienās viss Rīgas-Jūrmalas elektriskais vilciens smaržoja pēc gurķiem, ja vien to nenomāca alkohola dvinga.