Kā šajā laikā jūtas aktrise, kura visbiežāk pie kapa teikusi atvadu vārdus gan tuviem cilvēkiem un kolēģiem, gan gluži sveša ceļa gājējiem?
Sirds man stipra
Kaut arī zināju, ka Elvīra Baldiņa bieži iet par runātāju kapos, pirmo un vienīgo reizi viņu tur redzēju un klausījos draudzenes vīra bērēs pirms trīspadsmit gadiem. Skanīgā, dzidrā balsī ar perfektu dikciju, neminot nevienu nomirušā biogrāfijas datu, aktrise izteica viņa mūžu tikai tautasdziesmās, kuras virknēja citu pēc citas kā dzintara krelles. Gaišā mētelī, ar baltu sagšu uz pleciem, baltiem cimdiņiem rokās, baltu cepuri galvā — viņa pati līdzinājās latviešu folklorā bieži cildinātajai Baltajai mātei. Tajā saltajā janvāra dienā arī zeme zaigoja baltās sniegpārslās, un pavadītājiem palicis atmiņā, ka bēres bija gaišas, ka Laba, laba Zemes māte/ Par visām māmiņām;/ Tā saņēma lielus, mazus/ Ar abām rociņām.
Šovasar aizritēja aktrises mūža 90.gadskārta, bet telefonā viņas balss ir dzidra un optimistiska, gluži kā viņas tēlotajiem puikām Jaunatnes teātra agrīnajās izrādēs. Elvīra Baldiņa dzīvo Purvciemā blokmājas piektajā stāvā. Mēģinādama šo augstieni pievārēt bez apstāšanās, nedaudz aizelšos un iedomājos — vai tas vairs pa spēkam aktrisei? Viņa atver durvis — sīciņa, taisnu muguru, baltu galvu, baltā blūzē, gaišās biksēs un adītā jakā, jo aktrises istabā nav diez cik silts. Arī man viņa uzsedz uz pleciem siltu lakatu. Kad tasēs kūp karsta zāļu tēja, aktrise ir tieša: "Labi, ka par manām izvadītājas gaitām jautāji. Ja būtu par personisko dzīvi interesējusies, es tevi nemaz neaicinātu ciemos." Turpmākās četras stundas spēju tikai uzdot jautājumus, kad Baldiņa steidz ar savu sakāmo. Norunājam, ka aktrises spilgto radošo biogrāfiju šoreiz ietilpināsim dažos teikumos. Viņa kā partijas komitejā skaldīt noskalda: "Es piedzimu 1919.gadā Madonas rajona Kraukļu pagastā. Aktrises profesiju apguvu Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā un Latvju drāmas ansambļa studijā (1941—1944). Pēc kara beigām, ko mana ģimene pārdzīvoja Kurzemes katlā, 1945.gadā kļuvu par Jaunatnes teātra aktrisi. Tā ir mana vienīgā darbavieta līdz dienai, kad 1992.gadā teātri likvidēja. Vai ar to pietiks?"
Nu jau labu laiku Elvīra Baldiņa reti iziet no mājām, ja nu tomēr — drošībai spieķītis ir uzticams līdzgājējs. Viņa atzīstas, ka pavisam reti tagad piekrīt iet par izvadītāju, tikai tad, ja īpaši tuvi cilvēki lūdz, jo "sirds man ļoti stipra, bet bijušas vairākas gūžas operācijas, tāpēc nevaru ilgi nostāvēt. Pēdējo reizi mani mašīnā pusguļus aizveda uz bēru vietu, pie krēsla turoties, norunāju tautasdziesmas, un mani pusguļus atveda mājās. Es jau nevaru atteikt, tāda daba." Tūlīt pat aktrise man stingri piekodina, lai nesaucu viņu par nelaiķu izvadītāju: "Es esmu aktrise, kura atnākusi būt blakus tuviniekiem, un kapos runāju kā aktrise." Apsolu, bet rakstot jūtu, ka esmu sprukās — vārdam "izvadītājs" puslīdz līdzīgs varbūt ir tikai "apstāvētājs", bet tas nu galīgi neattiecas uz Elvīru Baldiņu.
PIE SLEPKAVAS KAPA RUNĀJA
Visā sarunas laikā aktrise ļoti labprāt kavējas pie sava darba daudziem labi zināmās puses. Viņa stāsta raiti, apbrīnojami precīzi atceroties faktus: "Teātrī 50.gados, ja var tā teikt, biju modē. Kopā ar Singu (Veru Singajevsku — red.)uz urrā tēlojām puikas, bet man bija arī dziļas un nopietnas pieaugušo lomas. Pēc komjaunietes Mirdzas tēla atveidojuma Annas Sakses romāna Pret kalnu dramatizējumā 1951.gadā kļuvu ļoti populāra. Darba netrūka, bet cilvēki bija dzirdējuši mani runājam tautasdziesmas un sāka aicināt uz kapiem. Ne es kādu meklēju, ne piedāvājos, cilvēki paši nāca un mani lūdza."
Sākumā "strādāt kapos" viņai tā īsti nemaz neesot gribējies, turklāt Artūrs Dimiters aktierus, kuri runāja kāzās, kristībās un bērēs, smīnīgi saucis par sarkanajiem mācītājiem. "Kolēģi atteicās iet uz kapiem, bet es nevarēju, tāda nu esmu. Pa lietu un sniegu gāju, izrāžu un mēģinājumu starplaikos iekļāvos. Ne jau naudas dēļ to darīju. Man katra aizgājēja izvadīšana bijusi kā loma, kā mākslas darbs, un folklora mīļa no bērnības. No galvas joprojām zinu simtu simtiem tautasdziesmu. Reiz sāku skaitīt, līdz trim tūkstošiem tiku, tālāk apnika skaitīt. Varbūt tiešām esmu unikāla? Domāju, ka šajā jomā varētu sacensties pat ar Vairu Vīķi-Freibergu."
Kā aktrise iejutās savā lomā kapos? "Man nebija nekādu mistikas vai baiļu izjūtu, kas saistītas ar nāvi. Vienmēr bija tikai apbrīna par katra cilvēka nodzīvoto mūžu. Pirms bērēm parunājos ar aizgājēja tuviniekiem, un man jau uzreiz desmitiem tautasdziesmu cita pēc citas virknējās galvā. Nav cilvēka dzīvē tādas norises — ne priecīgas, ne traģiskas —, kam es uzreiz nevarētu piemeklēt pulkiem tautasdziesmu." Arī par tiem, kuri ļaunu vien darījuši? "Neticēsi, bet es arī pie sava slepkavas kapa runāju. Notika tā — es vēl dzīvoju komunālajā dzīvoklī Aspazijas bulvārī. Tas puisis gribēja mani noslepkavot laupīšanas nolūkā, bet ar cirvi slikti cirta. Es ilgi ārstējos. Viņu tiesa sodīja ar astoņiem gadiem Daugavpils cietumā. Kad puisis iznāca, viņš vēl apprecējās, bet drīz nomira, un māte, ar kuru pēc tiesas sadraudzējāmies, mani lūdza dēlu izvadīt. Kapos piegāju pie zārka, man tā kā mazliet bail bija, sirds sitās trrrrr, bet nelaiķis tāds mierīgs un skaists gulēja, kāds man naids vai dusmas pret viņu? Zārkā gulētājs vairs nevar sevi aizstāvēt, viņu nedrīkst gānīt: Māmiņ" mani lab" mācīja,/ Es mātes neklausīju./ Pēc atradu mātes vārdus,/ Kā nazīti stenderē.
Uz dvēseles skatuves
Pamazām, īpaši pēc tam, kad Jaunatnes teātris tika likvidēts, kapi kļuva par Elvīras Baldiņas dvēseles skatuvi: "Es kā Napoleons kapos visu redzu, orientējos uz visām pusēm — kuram bēriniekam var kļūt slikti, kuram krēslu piebīdīt. Es arī par slikto aizgājēja dzīvē laižu vaļā, bet tas pausts ar tautasdziesmu humānismu, tādēļ gudrības pilns, apdvēseļots, un pavadītāji nekad nav apvainojušies." Aktrise smaida vaigu bedrītēs: "Esmu liela dēkaine, un man piemetusies tautasdziesmas dvēsele. Man visu žēl, es visus saprotu un attaisnoju. To dara arī tautasdziesma."
Kā tautasdziesmu pinumā var ievīt aizgājēja dzīves datus — kur dzimis, kur audzis, kas šaisaulē atstāts? Aktrise ir šerpa: "Vai tad uz bērēm sveši ļauži sanākuši? Kāpēc kapos jārunā tukši vārdi? Nelaiķi taču visi bērinieki pazinuši, vai ne tā?"
Ar lepnumu aktrise stāsta par kādu neparastu "atzinību" lauku kapsētā: "Izvadīju kādu dzērājpuisi. Pavadītāju vidū bija arī viņa drauģeļi ar pavītušiem flokšiem rokās. Par tādu nelaimīgu mūžu var teikt simtiem tautasdziesmu: Dzērājiņš tēva dēls/ Sev pašam ļaunu dara:/ Apdzer godu, apdzer mantu,/ Apdzer tēva padomiņu. Jā, saku šitā pie zārka." Skaitījusi daudzus pantus: Ko man bija padarīt?/ Tādu mani dieviņš laida./ Nevarēju, kaut gribēju,/ Turēt stipru dvēselīti. Un tā vēl, un vēl virknējusi. Piemēram: Es šķitos izaugdams/ Nevienam nesariebt;/ Dzīvojot pār darīju/ I pašam labajam. Un arī šādu: "Galviņ, mana gludenā,/ Kam tu līdi zemītē?/ Nu tu alu vairs nedzersi,/ Ar draugiem nerunāsi. "Tad uzlieku ziedus uz kapa kopiņas. Tā daru vienmēr, ziema vai vasara — man puķes vienmēr rokās. Tā bērēs pieklājas. Atvados: Guli mana dvēselīte, Laukā krusta galiņā,/ Gan tu biji kūpējusi/ Dūmainā istabā. Mirušā drauģeļi savus flokšus noliek blakus, un viens no viņiem mani panāk — ak, tu, blēde tāda, laikam tak šo pazini, varbūt kopā pat iedzērāt, visu dzīvi izstāstīji un pat puķes viņam atnesi. Nāc, iedzersim kopā. Tāds burlacīgs gadījums, bet man patika, ka viņi tautasdziesmu tik dziļi uzņēma."
Pat nomiris patiktu
Bērēs visādi gadās. Reiz aizgājēja meita minstinājusies — neko labu par tēvu nevarot pateikt. Nu, var jau arī tā, ka skan tikai mūzika, ne jau vienmēr bēdas vārdos jāizsaka. Taču Baldiņa prasa sievietei — vai tad tēvs tik slikts bija, vai ģimeni pameta, vai neskoloja un naudu nedeva? Nē, tā gan nav bijis, bet viņam dikti patikušas sievietes, tās kā cimdus mainījis, mājās bieži dusmīgs bijis, ne ar vienu nerunājies. Kapličā aktrise redz, ka zārkā guļ vēl skaists vīrietis, "tāds var patikt pat nomiris". Atstatus tās viņa dāmas stāv. Baldiņa saka: "Tautasdziesma neskatās uz cilvēku no augšas. Atradu arī šim nelaiķim labus vārdus, attaisnoju viņu — nu, klusēja, bija pārlādēts ar dusmām, baidījās tādā mirklī ko nelabu pateikt: Nerunāju, nerunāju,/ Kad nav laba valodiņa./ Kad pietrūkst mīļu vārdu,/ Tad trūkst gudra padomiņa. Par tām sievietēm arī pateicu: Neba manis tēvs mācīja/ Meitiņām mutes dot./ Mana paša sirds mācīja,/ Mīlestības gribēdama.
Aktrise atceras — Imants Ziedonis teicis, ka tautasdziesmu vajag ievest sabiedriskā lietojumā. "Es to vienmēr esmu darījusi, ar tautasdziesmas domāšanu esmu piesūkusies pilna. Tās ir ļoti gaišas un mīļas, bet varu izvadīt nelaiķi arī ar Raiņa, Ziedoņa, Strēlertes, Vācieša, Friča Bārdas dzeju, arī ar Sent-Ekziperī".
Taču gadās, ka aizgājēja tuvinieki uz bērēm aicina gan izvadītāju, gan mācītāju. Kur šādos gadījumos savu vietu rod aktrise?
Mācītājam viņa līdzās nestāv, tad runā aizkulisēs. Kā tā? Tautasdziesmas tik bieži Dievu godā! Dieviņš prasa — dvēselīt, ko tu raudi, kas tev kait? Baldiņas atbilde ir skarba: "Reiz kāds mācītājs mani aicināja viņa mātes bērēs. Māte nemīlēja ne dēla darbu, ne baznīcu, bija pagāniska. Esmu tāda pati, kaut mani vecāki un vecvecāki bija ticīgi cilvēki. Mācītāji māca — ja sagrēko, lūdzies Dievam piedošanu. Kā — un grēko atkal? Ja esmu kādam pāri nodarījusi, jāsameklē šis cilvēks un jālūdz piedošana viņam. Mana vienīgā reliģija ir nesāpināt, neapbēdināt, palīdzēt."
Sirdij tuvs mīļdieviņš
Aktrise pārliecināta, ka latvjiem ir savs dieviņš — varens un mīļš, kas ļoti atšķiras no krustnešu atvestā, kas ir bargs un visus tiesās, kad celsies. Latvietis pēc rakstura ir paklausīgs, iet baznīcā un rātni uzklausa mācītāju, bet sirdī runā ar savu dieviņu, kurš ir tik patiess, izprotams, un draudzīgs, visu prieku un bēdu līdzgaitnieks un reizēm pat kritizējams: "Atceros savu dziļi ticīgo vecmammu, mūžīgo baznīcā gājēju. Viņa vienmēr siena pļavā gāja ar baltu priekšautiņu un baltu blūzīti. Taču brīdī, kad vētra uznāca un siens aizlija, viņa iespieda rokas sānos un sauca: "Nu, šito, mūsu Dievs, tu gan dumi dari!" Vai iedomājies tādu tautasdziesmu: Es aizsviedu Dieviņam/ Ar cepuri nama durvis./ Kam Dieviņš man atņēma/ Cepurītes valkātāju. Visvareno cilvēks kritizē, bet tāds bērnišķīgs naivums tajā pārmetumā, vai ne?"
Elvīra Baldiņa izvadījusi arī latvju jaunekļus, kuru mirstīgās atliekas uz Latviju no Afganistānas atveda cinka zārkos. Viņa ir sirdīgi pārliecināta — kari savā būtībā ir pretīgi, bet Afganistāna — "tas ir drausmīgi. Tad nopietni domāju, ka Dievs ir izdomāts. Ja viņš būtu, pasaulē tā neietu. Jauns zaldātiņš guļ zārkā. Kāpēc tā noticis, kur tu biji, Dievs, kad viņu netaisnīgi nogalēja? Tautasdziesma arī pārmet: Kur, dieviņi, tu paliki,/ Kad es bridu asins lauku?/ Vai ravēji rožu dārzu,/ Vai gulēji dienas vidu? Man patīk šī primitīvā un skaidrā domāšana, jo tā ved uz saprašanu — ja gribam labi dzīvot šajā pasaulē, smagi jāpūlas, meklējot spēku tieši sevī".
Mūslaikos pēc krematorijas atjaunošanas arvien vairāk cilvēku lūdz pēc nāves viņus kremēt. Ko latviešu tautasdziesmas teikušas par ugunsbērēm?
"Esmu aicināta arī tādās bērēs. Ilgi meklēju folklorā piemērotas dziesmas. Zināms taču, ka senie latvieši rīkoja ugunsbēres, tikai kristīgā ticība ieviesa apglabāšanu zemē un solījumus par augšāmcelšanos." Aktrise ilgi meklējusi un atradusi tautasdziesmas arī šim gadījumam: Saltin sala augumiņš,/ Stingtin stinga dvēselīte./ Uguntiņa, saules māsa,/ Sasild manu augumiņu,/ Paņem manu dvēselīti.
Baldiņa ir atklāta: "Es arī gribu, lai mani sadedzina. Kas to zina, kur tie kauli jelkad mētāsies, un zem zemes ir tik smagi."
Vai pašai no nāves ir bail? Satrūkstos no sava jautājuma, ņemot vērā aktrises visnotaļ cienījamo vecumu. Viņa neņem ļaunā manu atļaušanos un pasmaida: "Man liekas, ka tas ir briesmīgi — aiziet no dzīves, jo es to ļoti mīlu. Tas ir traki, taču garām nāvei neviens nevar paiet. Tā varbūt ir vienīgā īstā dzīves taisnība, bet esmu pārliecināta, ka, cilvēkam aizejot, paliek viss, ko viņš šajā saulē ir padarījis. Bieži domāju, ka tā gan būs liela skāde, kad manis vairs nebūs. Esmu uzkrājusi milzu bagātību — tautasdziesmas —, bet nav kam to atstāt. Kolēģi negrib runāt kapos, kaut gan tik atvērtu un dzirdīgu klausītāju aktierim nav nevienā koncertā vai izrādē.