Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Sirdī - dārznieks. Pilsētniece

Nevaru lepoties ar latviešu zemes mīlestību. Ko arī var gribēt no pilsētas bērna? Dzīvojām pretī Mākslas akadēmijai, un mana bērnības zeme bija smilšu lauks, kas pletās tagadējās Esplanādes vietā. Vienvasar aizbraucu uz laukiem pie vecmāmiņas. Kad rudenī atgriezos, Esplanāde bija pārvērtusies līdz nepazīšanai — smilšu klajumā ierīkots parks un gar asfaltēto celiņu malām pretī saulei stiepās izstīdzējušu liepiņu rindas. Tās, kas tagad sniedz patīkamu ēnu pat akmenī kaltajam Rainim. Papam un mammai pēckara krīzes apstākļos bija jāaudzina četri bērni, dzimtie lauki bija tālu, tāpēc, cik atceros, pirmais mazdārziņš mums bija Lucavsalā, kur tagad slejas televīzijas tornis. Kā vecāki spēja 200 kvadrātmetros izaudzēt visu ziemai nepieciešamo — kartupeļus, gurķus, ķirbjus, nezinu. Papiņam ļoti patika burties augkopības grāmatās, bet man kā vienīgajai māsiņai — sēdēt uz velosipēda priekšējā rāmja, braucot "uz laukiem", tas ir — uz mūsu dobēm.

Pēc tam vecāki uzcēla māju tur, kur tagad Rīgas HES jūra. Tās bija skaistas vasaras un verga darbs — stiept ūdens spaiņus augstajā krastā, katrai no 20 ābelītēm to pirmajā vasarā dāvinot trīs spaiņus Daugavas ūdens. Papiņš centās manā pusaudzes galviņā ielikt dārzkopības gudrības, taču man toreiz bija sešpadsmit...

Kad mūsu ābelēm uzlaida virsū jūru, saņēmām kompensāciju — zemes gabalu Carnikavā. Papiņam bija zaļie pirksti, no nelielā dārza viņā novāca gan zilos kartupeļus, gan avenes, gan trīs četrus spaiņus vīnogu. Es iekārtoju māju. Par savu mūža darbu dārzā uzskatu no toreizējās Ļeņingradas atvestos aktinīdiju stādus — tādu modes augu, kuru man varoņpilsētas Botāniskajā dārzā nemaz negribēja dot, bet nez kāpēc iedeva. Pēc tam aktinīdija visvairāk bija jāsargā no kaķiem, kuri vilka trauslos stādiņus no zemes laukā. Aktinīdijas izauga, jūnijā ziedēja ar baltiem ziediem, bet augustā gluži vai no gaisa mums mutēs krita neparsti saldas ogas. Tomēr papiņa dārza gudrības man galvā nelīda.

Kad pēc papiņa nāves tika nozāģētas manas aktinīdijas un vēlāk pārdota arī māja un zeme, Carnikavā vairs neesmu bijusi. Sāp sirds.

Tagad dzīvoju Purvciemā. Aiz mana loga mežs un draudzenes Pārslas privātmāja. Pārsla piedāvāja pāris zemeņu dobju savā dārzā. Kolēģe Vita uzdāvināja tumši sarkano jāņogu krūmu. Zemenes izravēju vienu reizi. Nu nepatīk man ravēšana. Zemeņu laikā nereti Pārsla man arī nolasīja zemenes, jo vārnas uz tām varen naskas! Ar kauna sajūtu vakaros paņēmu groziņā pasniegtās ogas. Rudenī Pārsla, mani negaidot, zemenes atkal izravēja. Tā vairākus gadus pēc kārtas. Tad mājā uzradās jauns iemītnieks — vācu aitu suns Bušiņš, un zemeņu dobes iznīka, viņam apkārt tām joņojot. Tagad dārzā ražu dod mans jāņogu krūms, bet es, zemes plikadīda, tik vien izjūtu dabu, kā aizbraucot darba lietās kaut kur laukos. Tāds pilsētnieces atavisms.

Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV– 1004

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Zirnis joko - 27.12.2024

Pirms dod iespēju mājsaimniecei vadīt valsti, ieteicams tomēr pārliecināties, vai viņa ir laba mājsaimniece.

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko