Speciālisti norāda, ka emocionālā vardarbība jeb mobings (no angļu val. - nomākt, uzbrukt) izglītības iestādēs ir ļoti izplatīta parādība un tās praksē ir daudz vairāk nekā par šiem gadījumiem zināms vecākiem, skolotājiem vai kādai citai bērnu uzticības personai.
Zvanot pa uzticības tālruni, bērni un jaunieši visbiežāk sūdzas, ka skolā ar viņiem neviens negrib draudzēties, klasesbiedri ignorē, apsaukā un grūsta, stāsta Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Gruze.
Pasaules kārtībā kopumā vardarbība vienmēr ir pastāvējusi, vēsturē tā ir normāla parādība, kas pauž cīņu par eksistenci, stāsta organizācijas Dardedze (tās mērķis ir pasargāt bērnus no vardarbības) konsultatīvā centra vadītāja Laila Balode.
Līdzīgi notiek starp bērniem klasē. Tie nāk no dažādām ģimenēm un ar dažādām vērtībām, un sākas cīņa. Vardarbības problēma skolā ir milzīga, bet bērni par vardarbību runā nelabprāt, jo tā saistīta ar kauna sajūtu, stāsta L. Balode. Tāpēc dažkārt, lai situācija atrisinātos, nepieciešams iesaistīt pieaugušos vai arī svarīgi, lai citi klasesbiedri - vardarbības liecinieki - neizrāda vienaldzību.
«Katra skola rūpējas par savu tēlu un cenšas saglabāt labo slavu, nenesot savas problēmas uz āru, mēģina slēpt vai īpaši neizcelt šādus gadījumus,» atklāj L. Balode. Šādi secinājumi radušies pēc pētījuma, kura mērķis bija izzināt vardarbības izplatību mācību iestādēs, kas notika divās «labās» skolās. «Pirmajās tikšanās reizēs skolotāji pilnās mutēs apgalvoja, ka mūsu skolā nekas tāds nenotiek, tomēr, aptaujājot bērnus, izrādījās, ka notiek gan,» stāsta L. Balode.
Bieži vien vieglāk nezināt, kas notiek skolā, jo tad nekas nav jādara, piebilst Sorosa fonda Latvija iniciatīvas Pārmaiņu iespēja skolām vadītāja Aija Tūna. «Skolotāji izvairās uzdod jautājumus, uz kuriem var saņemt neērtas atbildes, jo tad kaut kas būs jādara. Vai arī ir pedagogi, kuri uzskata, ka tas, kas notiek ārpus matemātikas stundas, neattiecas uz mums. Bet attiecas gan, jo bērns nevar matemātiku mācīties, ja nav drošības sajūtas,» pārliecināta A. Tūna.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere norāda, ka novērojusi ko līdzīgu. «Tomēr, ja raugāmies gadu griezumā, situācija mainās,» viņa saka. «Skolas kļuvušas atvērtākas un labprāt aicina mūs palīgā, jo saprot, ka mūsu [inspekcijas] mērķis nav sodīt, bet meklēt risinājumus un rast cēloņus.»