Pēc 1997.gada stirnām ir klājies arvien labāk, to skaits pārliecinoši audzis, bet nu atkal pienākusi ziema, kas daudzām šīs graciozās sugas pārstāvēm kļūs liktenīga. Cik no pērn uzskaitītajām 240 204 stirnām sagaidīs pavasari, nav zināms, bet, ja vēl turpinās snigt, nekas labs nebūs. Visticamāk, tā arī būs, jo, cik var spriest pēc ziemas sākumā nošauto mežacūku garās liesas, ziema būs gara un vienmērīga. Pašlaik jau ir sācies kritiskākais periods stirnas dzīvē — sniegiem bagātas ziemas otrā puse un pavasara sākums.
Kā pa viļņiem
Līdz savam dabiskajam mūža ilgumam 12—15 gadu vecumam nodzīvo ne tuvu
ne katra stirna. Latvijas ziemā kāds daudzums stirnu krīt ik gadu,
tomēr šis daudzums stipri atšķiras. Bezsniega ziema stirnas
izdzīvošanai īpaši daudz problēmu nerada, bet biezā sniegā tā netiek
pie nozīmīgām savas barības sastāvdaļām un novārgst, kas, protams,
iespēju izkašņāt barību vai aizbēgt no plēsējiem tikai samazina. Lapu
koku mežos stirnu krišana sākas jau tad, kad sniega segas biezums
pārsniedz 15 centimetrus, bet jauktajos un skuju koku mežos — 20
centimetrus. Tā kā stirnas nadziņš ir mazs, dziļš sniegs nav tai
piemērotākais pamats iešanai, bet 35—40 centimetru biezs sniegs jau var
kļūt liktenīgs. Pārāk biezā sniegā stirnām grūtāka arī gulēšana. Uz
sniega stirna cenšas negulēt, ja vien var, nokasa zemi līdz nedzīvajai
zemsedzei.
Stirnas dzīvei piemērotākie ir platlapju meži un mežastepes (apmēram no
Lietuvas uz dienvidiem), taču tā ir samērā sekmīgi pielāgojusies dzīvei
arī tālāk ziemeļos. Latvijā stirna ir sens iemītnieks, ienākusi te
reizē ar citiem platlapju mežu faunas elementiem jau akmens laikmetā.
Taču līdzās labiem gadiem ir bijuši arī pavisam slikti. XVII un XVIII
gadsimtā stirnu Latvijā faktiski vairs nebija. Izskaidrojums — ziemas
kļuva bargākas, pieauga vilku skaits, XVIII gadsimta 60.gados Vidzemē
plosījās mājdzīvnieku mēris, kas arī varēja veicināt stirnu izmiršanu.
Tikai XIX gadsimta otrajā pusē, kad klimats atkal kļuva siltāks, stirnu
skaits sāka pieaugt, un XX gadsimta sākumā to areāls sasniedza Somu
līci. 30.gados stirnas Latvijā strauji savairojās, un 1938.gadā to jau
bija 63 tūkstoši. Tad nāca bargās kara gadu ziemas un lēna atkopšanās
(1954.gadā tika reģistrēti tikai 15 tūkstoši stirnu), bet pēc tām
stirnu skaits atkal pieauga straujāk un 1969.gadā sasniedza pirmskara
līmeni. Divās bargajās 70.gadu beigu ziemās stirnu skaits samazinājās
uz pusi.
Ar krūmiem nepietiks
Pirmajā brīdī varētu domāt, ka stirnai ziemā gluži badu mirt
nevajadzētu. Ar krūmu pēdējā gada dzinumiem, ko stirna ziemā ēd, ir, tā
sakot, pilns mežs. Taču, stāsta Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis
Skuja, dzīvnieks nekad nenoēd visu pa tīro vienā vietā, bet gan drusku
ieēd labāko, kas tur atrodams, un tad dodas tālāk, lai vēlāk atkal
atgrieztos: "Varbūt tas ir mehānisms, kas nodrošina nenoplicināšanu.
Lai noēstu gandrīz visu, kas ēdams, ir jābūt patiešām ļoti lielam
dzīvnieku blīvumam." Krūmu dzinumi stirnai ziemā ir nepietiekama
barība. "Galvenais — cik ilgi viņai jāpārtiek tikai no tiem," saka
V.Skuja. Ja bieza sniega periods ievelkas, stirna novārgst arvien
straujāk. Stirnu barībā liela nozīme ir sīkkrūmiem — mellenājiem,
viršiem. Bargā un sniegainā ziemā šī smalkā barība ir dziļi zem sniega.
Tā kā mednieki stirnas piebaro ar visu ko, apelsīnus ieskaitot, mūsu
mežos šo dzīvnieku ir daudz vairāk, nekā būtu normālā mežā. Šādā
"fermā", kur stirna pieradusi tikai ņemt no barotavas, nevis pati
meklēt, ir svarīgi piebarošanu turpināt. Tikai jāņem vērā, ka ir
barība, kas stirnai nekaitē, ja tā to ēd īsu brīdi, bet ilgā laikā
sabojā stirnas zarnu mikrofloru.
Kritiskākais brīdis stirnām šoziem iestāsies februāra beigās, lēš
V.Skuja un piebilst: siltajos gados mūsu mežos ir "iekrājies" tas, kam
mūsu platuma grādos nevajadzēja izdzīvot. Tagad arī stirnu "treknajiem
gadiem" tiks pielikts punkts.