Pamplona jeb Irunja (basku valodā) savu popularitāti ieguvusi pēc Hemingveja romāna Fiesta. Svētā Fermina svētki katru gadu notiek no 6. līdz 14.jūlijam un ir viena no garākajām fiestām Spānijā. Hemingveja iedvesmoti, šeit sabrauc ļaudis no visām pasaules malām, lai būtu klāt, piedalītos un redzētu, un par šo iespēju ienestu ne mazums naudas pilsētas budžetā. Pamplonas viesnīcu sarakstā tiek uzrādītas divas cenas — viena fiestas nedēļā un otra — pārējā laikā. Starpība starp abām summām ir šokējoša — lielākā daļa naktsmītņu fiestas laikā ir trīs līdz ēetras reizes dārgākas nekā parasti. Mums paveicās, ka ieradāmies tur aptuveni mēnesi vēlāk, kad dzīve jau atkal bija iegājusi parastajās sliedēs. Tomēr par straujajām cenu svārstībām mēs varējām pārliecināties savām acīm: vienā un tajā pašā restorānā dienas piedāvājums, kas sestdienā bija maksājis 21 eiro, svētdien maksāja vairs tikai 15.
Kurp dodies?
Lai gan fiesta ir viens no lielākajiem pilsētas ienākuma avotiem, šŽiet daudzus šīs pilsētas iedzīvotājus neapmierina Hemingveja radītais imidžs. Pilsētai ir daudz vairāk, ko piedāvāt tūristiem — ar Jēkaba svētceļnieku ceļu saistītā vēsture, svētā Fermina mirstīgās atliekas, vīna ceļi netālajā apkārtnē, teātris un citas kultūras vērtības. Kad ieradāmies pilsētā, mūsu uzmanību piesaistīja neskaitāmi plakāti ar jautājumu: "Kurp dodies?" Atbilde tika dota sestdienas vakara pasākumā ar pūŽa vešanu cauri pilsētas ielām, teatrālu uzvedumu un tautas dejām, kas noslēdzās ar iespaidīgu uguņošanu. Nākamajā rītā svētā Lorenca baznīcu pildīja ne vien dievlūdzēji, bet arī svētā Fermina jeb "tumšādainā svētā" cienītāju pulks.
Nolēmām aiziet arī līdz arēnai, turklāt pa vēršu ceļu. Gan ceļa sākumā, gan beigās — pie arēnas — vēl bija atstāts pa barjerai, ar kurām tiek norobežots vēršu skrējiena ceļš. Ķeit tas ir 825 metrus garš, un vērši to noskrien divās līdz trīs minūtēs. Visgarākajā taisnajā ceļa posmā 300 metru garumā drošsirdīgajiem maēo ir ļauts lēkt pāri barjerai un skriet vēršiem pa priekšu kā vienīgo ieroci vēršu atgaiņāšanai lietojot sarullētu avīzi. Ķī izklaide parasti neprasot cilvēku dzīvību, taēu katru reizi ap piecdesmit visdažādāko traumu.
Lai gan dzīvojām uz San Nicola ielas, kas slavena ar saviem bāriem, atrast lādzīgu vietu vakariņām nebija viegli. Apmulsuši ieklīdām ļaužu pārpildītā krodziņā uz otras bāru ielas — San Gregorio. Izrādījās, ka esam nokļuvuši basku dieva Urtzi gādībā — paskaidroja mums ūsains bārmenis, vaicāts par neparasto kroga nosaukumu. Urtzi nežēloja mums ne vīnu, ne tradicionālo vietējo pārtiku — kartupeļus frī ar ceptu olu un žāvētu desu.
Vīna izbraukums
Nākošajā dienā mēs izīrējām mašīnu, lai apskatītu vīna laukus tuvākajā apkārtnē — kā nekā no reģiona starp Pamplonu un Logronjo nāk vislabākie Spānijas vīni. Pēc pārdesmit nobrauktiem kilometriem nokļuvām Tafaljā. Pilsētas ielās nemanīja daudz cilvēku, taēu vienīgie, kurus redzējām, bija tērpušies baltās drēbēs ar sarkanu lakatiņu ap kaklu un mērŽtiecīgi devās vienā virzienā. Gan ļaužu apģērbs, gan plakāti liecināja: vēl pēdējo dienu šeit notiek vēršu svētki. Mēs riņŽojām pa pilsētiņas ielām, meklējot kaut ko līdzīgu centram, līdz attapāmies, ka braucam pa ielu, kurai abās pusēs slejas barjeras, tātad pa vēršu ceļu. Iela mūs izveda pie arēnas, no kuras skanēja triumfējoša mūzika, aplausi, saucieni — viena cīņa bija galā. Es nolēmu lauzt savus aizspriedumus un uzzināt, kas ir vēršu cīņas.
Ausis un aste
Pirmā cīņa, ko redzējām, gandrīz atbilda aprakstam. Vērsim ieskrienot arēnā, viņu sagaida un provocē vairāki matadora palīgi, pēc tam nāk pikadori — vīri, kas vērsim iedur mugurā īpašus zobenus, lai viņu nogurdinātu. Ja situācija kļūst bīstama, matadora palīgi un pikadori drīkst paslēpties aiz īpašiem aizslietņiem. Tad pārējie mēģina novērst vērša uzmanību. Beigās arēnā iznāk matadors, kura uzdevums ir vērsi sev pakļaut un noslēgumā nogalināt. Ideāla cīņa ir tad, kad vērsis seko drānai, kad matadors to grib, un paliek stāvot, kad matadors to pavēl. Ar atzinīgiem aplausiem tiek novērtēta matadora drosme, kad viņš pēc veiksmīgas izvairīšanās no vērša ragiem, liek dzīvniekam stāvēt un pats var pagriezt tam muguru vai teatrāli nomesties vērša priekšā ceļos. Kad matadors šādi ir nodemonstrējis savu varu pār vērsi, viņam tiek iedots zobens, ar kuru vērsis tiks nonāvēts. Zobenu paslēpj zem sarkanās drānas, un spēle tiek turpināta, līdz matadors ar vienu dūrienu nogalina vērsi. Tas ir tas, ko publika grib redzēt. Kad pēc šādas cīņas matadors iet savā triumfa gājienā apkārt arēnai ar vērša ausīm un asti cepurē, ļaudis viņam uzgavilē. Mūsu redzētās cīņas matadoram tika tikai ausis, taēu arī tas neesot peļami.
Otrā cīņa bija briesmīga, jo matadoram neizdevās nogalināt vērsi ne ar zobena dūrienu, ne arī ar rezerves variantam paredzētajiem naža dūrieniem galvā. Publika izsvilpa matadoru un aplaudēja vērsim, kas atkal un atkal no jauna cēlās kājās. Kad beidzot vērsis bija pagalam, matadors devās apkārt arēnai bez kurpēm (jo nebija spējis ar pirmo dūrienu nogalināt vērsi) un tukšu cepuri, un vērsis drīkstēja paturēt ne vien savu asti, bet arī ausis. Vērsis bija uzvarējis, taēu diez vai tas viņu vairs iepriecināja. Matadora gājiena laikā publika meta viņam arēnā visādus atkritumus un sauca, lai vairāk tā nekad nedarot, bet matadors lepni atbildēja, ka lai tikai pagaidot viņa nākamo cīņu. Mēs nākošo cīņu vairs negaidījām — ar pēdējās nejēdzīgumu bija pielikts punkts vēršu cīņu sezonai. Gan tribīnēs, gan aiz tām palika vietējie, dzerot alu un ēdot popkornu un gaļas maizes.