Kaut pravietis Muhameds teicis, ka vienam musulmanim var būt četras sievas, musulmaniskajā Turcijā daudzsievības nav. Kur nu Muhameds, viņš rīkojās cēli - par sievām ņēma savu kaujās kritušo draugu/brāļu/radinieku atraitnes ar visiem bērniem un rūpējās, lai viņiem būtu laba dzīve. Kad dzirdu savu tagadējo skolasbiedru stāstus par to, kā Čadā, Kamerūnā, vēl kaut kur Āfrikā musulmaņi par sievām ņem tikai jaunas meitenes, puišiem iebilstu.
«Mohammed Bey, kāpēc nedarāt kā pravietis?» prasu. Skolasbiedrs Mohammeds, ko godinošā formā uzrunāju kā Turcijā ierasts ar Bey, ir no Čadas. Puisis ar pašcieņu, bet precēt atraitni viņam šķiet neiedomājami: «Manam tēvam ir divas sievas, kopā divpadsmit bērnu. Kad man bija desmit gadu un pieci brāļi, tēvs parunājās ar saviem draugiem, vai viņiem nav laba māsa, tāda godīga, un precēja otro sievu. Tagad man ir arī sešas māsas. Es piedalījos sava tēva kāzās, mana mamma arī.»
Oficiāli daudzsievība Turcijā pastāvēt beigusi pirms Otrā pasaules kara, vecākajā paaudzē vēl ir stāsti par šīs tradīcijas atblāzmu. Turku draugs, kuram tagad ir tuvu pie sešdesmit, pastāstīja, ka viņam bijuši kādi pieci seši gadi, kad kopā ar mammu, tantēm un kaimiņienēm strādājuši pagalmā. Sievietes runājušās par šo un to, un pēkšņi visas tā kā pieklusinājušas balsis, sačukstējušās, iespurgušās, kura nav dzirdējusi, tā pārprasījusi, un kāda radiniece atteica: «Es pati viņam sameklēšu sievu. Man vienai visu padarīt par grūtu...» Sievietei bija daudz bērnu, liela māja, un drīz vien mājās uzradās «palīdze». Oficiāli viņa par sievu nevarējusi būt, bet visi apkārtnē zinājuši, ka sieviete ir nevis izpalīdze, kas par naudu vai graudu nāk palīgā saimniecei, bet saimnieka otrā sieva. Labi sadzīvojušas.
Toreiz jautāt sasparojās arī turku valodas skolotāja, kura kā austrumniece, turciete, ģenētiski daudzsievības institūciju tā kā pārzināja, bet pat viņa sāka daudzsievības aizstāvētājus puišus tincināt - kā nu tā var, kuru sievu vairāk mīl - čaklāko vai skaistāko? Mohammeds Bey skatījās uz mums, it kā mēs būtu uzprasījušas, cik ir divreiz divi, un pateica, ka vispār jau sievietēm to nesaprast, bet viņa tēvs katru sievu mīl tā, «kā viņa pelnījusi», un tāpēc lai nebrīnāmies, ka vīriešiem var būt kā sultānam - simts sieviešu harēms, kur visas būs laimīgas.
Esmu dzirdējusi arī mūsdienās stāstus par vīriem ar vismaz divām sievām, bet tie patiešām ir bagāti vīrieši, kuri katrai sievietei nodrošina līdzvērtīgu dzīves kvalitāti - katrai savu māju Stambulā vai Ankarā un otru māju katrai pie savas jūras. Kā viņi tiek galā starp abām, nezinu. «Tas ir grūti,» atzina mans skolasbiedrs Saīds no Marokas, viņš noteikti gribot tikai vienu sievu, jo jau tāpat «vienu ir grūti izaudzināt». Varbūt viņš kļūdījās, pārteicās, sakot, ka sieva jāaudzina, bet pēc tam pats pateica, ka daudzu sievu vīram jādara viss, lai visas sievas savā starpā būtu draudzīgas un lai dzīve būtu harmoniska. Tur vajag lielu gudrību un daudz naudas, viņš piebilda. «Ko, tu strādāt negribi, slinkosi, ja?» viņam atsauca Mohammeds Bey, kurš pēc studijām gatavs gan strādāt, gan pelnīt, gan precēties kaut vai četras reizes: «Kam daudz sievu, tas ir godājams vīrietis!»
Turcijā pastāv institūcija, ka māte atrod dēlam sievu. Viesojoties pie draugu meitas vīra vecākiem, vīramāte pastāstīja, ka savam otrajam dēlam sievu noskatījusi tieši viņa. Kad divdesmitsešgadīgais dēls sācis brāķēt turku meitenes, sūdzējies, ka tai uzacis par enerģisku, cita pārāk klusa, vēl kāda esot pārāk moderna un gan jau neesot vairs jaunava, viņš laikam neprecēšoties, māte ņēmusi to lietu savās rokās, apjautājusies draudzenēm par pieņemamākajām kandidātēm. Atradusi jauku, patiešām burvīgu astoņpadsmit gadus jaunu mīlīgu līgavu, uzrunājusi dēlu, teikusi, ka «viņa ir kā tu, jūs dzīvosiet labi».
Šis rituāls notiek tā: pie jaunavas vecākiem ierodas vesels blāķis viesu, precināmo dēlu ieskaitot. Visi runā par silto laiku, mājasmāte cienā ar ēdieniem, saldumiem un tēju. Kad runas par laiku un ražu izrunātas, viesiem tiek pasniegta turku kafija. Viņa no savas mātes mācījusies gatavot kafiju: salej mazās-ai-ku-mazās tasītēs, BET!, kafijas putiņu vākam jābūt līdz ar kafijkrūzītes malu un pat it kā ar kaudzīti, un TAD šīs krūzītes jaunavai jāienes iekšā un jāpasniedz viesiem. Lūk, šis ir vienīgais laiks, kad jaunie viens otru apskata.
Turkiem ir teiciens - ja tu izšļakstīsi kafiju, neapprecēsies. Nu kurš ņems tādu, kas neprot savaldīties, kam ķepiņas trīc? Kāda tad būs sieva, ja atgadīsies kaut kas patiesi nopietns? Prasme sagatavot labu kafiju ir jaunās sievietes vizītkarte. Kafijas pasniegšana ir kā gājiens pie pravieša un tu nedrīksti izgāzties, man atzinās apprecētā sieviņa, kas studēja mākslu un kaligrāfiju. Puisim viņa iepatikusies, un tā viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien. Ja tic statistikai, pāri, kurus izvēlējušies vecāki, Turcijā šķiras retāk.