Vērojot sagatavošanas darbus, kuros neiztika bez tā sauktās Potjomkina sādžas elementiem, Ķibilds vērsa uzmanību arī uz ielu seguma remontu pie Brīvības pieminekļa, kur tika plānota Klintona un visu triju Baltijas valstu prezidentu uzruna tautai.
"Lai augstajiem viesiem mīkstāka braukšana un pašiem kauns mazāks, steidzīgi tiek asfaltētas bedrainās ielas. Runā, ka asfalts tiešām esot labs. To, cik aktīvi par godu Klintonam tiek remontētas ielas un krāsotas namu fasādes, būs pamanījis katrs rīdzinieks. Biržas ēkai tiek restaurētas durvis, un Latviešu biedrības namam domā ņemt nost sastatnes (bija paredzēts to krāsot, bet, kad izlēma tur ēdināt Hilariju, laika trūkuma dēļ remontu nācās atlikt). Taču šos darbus nevar salīdzināt ar rosību, kas jau nedēļu valda Rīgas pilī. Tā vien liekas, ka, Klintonam ierodoties pilī, viņam pretī vēdīs krāsu un tapešu līmes smārds. (..) Iespējams, tāpēc, lai parkets nečīkstētu, zālē uzlikts paklājs, par kura vērtības, krāsas un izmēru atbilstību senatnīgajai telpai var diskutēt. Pienācīgu mēbeļu pilī trūkst – Sarkano zāli, kur paredzēts preses brīfings, rotās jau sen noplukušie krēsli, bet daudzas mēbeles aizlienētas no citām iestādēm. Amerikāņi esot iesnieguši sarakstu, ar kādiem ziediem nedrīkst greznot Rīgas pili, jo Klintonam pret dažām puķēm esot alerģija. Latviešu biedrības nama Zelta zālē prezidentu kundzēm galdu klāj firma Anre, kuras īpašniece Anita Gribuste arī esot ielūgto vidū. Ievērojot amerikāņu prasības pēc kaut kā latviska, tomēr pietiekami viegla un smalka, Hilarijai galdā varētu likt jaunos kartupelīšus ar dillēm un baraviku mērci, ceptu lasīti ar riekstiem un putotu majonēzes mērci, desertā Latvijas zemenes ar krēmu."
Galvenā rīkotāja Rīgas sagatavošanā vizītei bija Amerikas puse: "Amerikāņi ir klāt visur, un ar viņiem tiek saskaņots viss – sākot no lidmašīnu nosēšanās un beidzot ar ēdienkartēm un mēbeļu izvietojumu. Tāpat mūsējiem piekodināts informāciju par gatavošanos bez apdoma neizplatīt. Tā tas notiek pirms katras ASV valdības vizītes jebkurā valstī, patīk mums tas vai ne. Izlemjot jebkuru jautājumu, vispirms mūsu puse izsaka savus priekšlikumus, tad tiek izvirzītas amerikāņu prasības, un kompromiss galā bieži ir tāds, kāds vairāk patiktu viesiem. Sākot jau no vizītes programmas. Bija iecerēts, ka Klintons apmeklēs gan Saeimu, gan Brīvdabas muzeju, gan Doma katedrāli. Taču amerikāņu prasība bija – darba vizīte, viss maksimāli koncentrēts uz sarunām, dokumentu parakstīšanu un tikšanos ar cilvēkiem. Tāpēc vienīgās vietas, kur Klintons uzturēsies, būs Rīgas pils (sarunas, līgumi), Rīgas birža (tikšanās ar politiķiem un uzņēmējiem) un Brīvības piemineklis (ziedu nolikšana, uzruna tautai). Arī biržā uzaicināto cilvēku sarakstā pēc saskaņošanas ar ASV pusi izdarītas korekcijas."
Rīgas lidostā nācās nopirkt divus jaunus, īpaši garus trapus, lai varētu sagaidīt trīs lidmašīnas Boeing 747, kādas Rīgā līdz tam nebija sēdušās (runā, ka viens no iemesliem, kāpēc Klintons Baltijas valstu apmeklējumam izvēlējās Rīgu, nevis Tallinu, bijis fakts, ka igauņiem ir pārāk īss lidostas skrejceļa garums).
"No lidostas Ulmanis brauks vienā mašīnā ar Klintonu, tā speciāli viņam būs vesta līdzi no Vašingtonas. Ulmaņa kundze Aina sēdīsies pie Hilarijas. Savu ātro palīdzību amerikāņiem nebūs, šajā ziņā viņi uzticoties mūsu mediķu transportam. Nebūs motociklistu eskorta, jo Latvijai tāda nav."
7. jūlija un nākamās Dienas jau atskatījās uz ASV prezidenta vizītes (kas bija ilgusi septiņas stundas, nevis astoņas) norisi un vērtēja rezultātus. Juris Tihonovs bija ievērojis, ka "viens no drošībniekiem, kas Klintonu pavadīja arī mašīnā, pēc auguma, stājas, frizūras un apģērba uzkrītoši atgādināja ASV prezidentu. No aizmugures viņu pat varēja sajaukt ar Klintonu. Kamēr Rīgas pilī notika ASV un Latvijas sarunas (līgumus Klintons parakstīja ar kreiso roku), tikmēr Hilarija Klintone guva neparastu iespaidu, apskatot divus viduslaiku mēra upuru galvaskausus, kas kādreiz bijuši apglabāti ārpus Doma katedrāles."
Par ASV prezidenta tikšanos ar tautu un daudzajiem rokasspiedieniem pie Brīvības pieminekļa cilvēki bija sajūsmā. Kā Dienai sacīja komunālā dzīvoklī dzīvojoša pensionāre Olīvija Perska, "ir ļoti jauki, ka ASV atzīst, ka Latvija visus šos gadus bijusi okupēta, turklāt ar drausmīgiem dzīves apstākļiem latviešiem". Kad Klintons paspiedis viņai roku, pensionāres acīs sariesušās asaras.
Latvijastēls