Kopīgu valodu meklējot
Ilva Ķikule pieder pie laimīgajiem, kuri dara iemīļotu darbu. Dzimtā viņa ir dzīvnieku daktere jau trešajā paaudzē. No četru gadu vecuma Ilva gājusi līdzi mammai Daigai fermā pie liellopiem un stallī pie zirgiem, omes māsa Mirdza bija veterinārārste kažokzvēru fermā. Ja liktenis lems, Ilvas gadu un četrus mēnešus vecais dēliņš Māris, kurš pagaidām saka tikai vau! un zigs, arī būs veterinārais dakteris.
Ilva lopu daktera darbu pazīst visos sīkumos. Savos divdesmit septiņos gados viņa bieži strādājusi līdz tulznām plaukstās, pazīst milzīgu nogurumu, sāpošu muguru un smagus pārdzīvojumus: "Skolā mani visi apskauda, jo no mazotnes zināju, ko dzīvē darīšu. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē iestājos viegli, studiju gados dzīvoju Jelgavā kojās, nodarbojos ar zirgu sportu, brīvajā laikā braucu uz mājām palīdzēt mammai un omei."
Lauksaimniecības universitāti Ilva absolvēja 2012. gadā: "Pēc studiju beigšanas īsu brīdi strādāju liellopu fermā. Tur nekad nav gājis rožaini, darba apstākļi ir ļoti smagi. Mūsdienās govis fermās pārvērstas par piena mašīnām, dakterim visas problēmas jāmēģina novērst saviem spēkiem. Man bija divas brīvdienas mēnesī, jutos kā nozombēta - sabruku psihiski, fiziski un garīgi. Jaunie dakteri nav gatavi tik smagam darbam un pašaizliedzībai, tāpēc tagad katastrofāli pietrūkst lielo dzīvnieku veterinārārstu. Mūsu laikos maz Heriotu (angļu rakstnieks un veterinārārsts - T. Š.)."
Ilva ir jau zinoša daktere: "Pamatzināšanas man mamma ielika šūpulī, un, protams, ļoti daudz apguvu universitātē pie brīnišķīgiem pasniedzējiem, bet joprojām mācos, mācos, izmeklēju, izvērtēju, veicu klīnisko diagnostiku, izdaru analīzes. Dažkārt pareizais risinājums jāmeklē grāmatās, nereti zvanu vienmēr atsaucīgajiem kolēģiem."
Sešiem mācību gadiem universitātē sekoja prakse zirgu klīnikā Dānijā, un tagad rit veterinārārstes patstāvīgās gaitas Mārupes novadā. Divas dienas nedēļā Ilva strādā arī veterinārajā klīnikā Rīgā, Elijas ielā: "Tur tiekos ar kolēģiem, uzzinu jaunumus un par šo iespēju priecājos."
Namiķos uz vecmāmiņas zemes uzceltajā stallī mīt piecpadsmit nomnieku zirgi, kuri jāpabaro, jāpieskata veselība, jāved ganībās. Ilva ir individuālā darba veicēja - dodas izsaukumos, ārstē suņus, kaķus, trušus, kazas un cūkas, bet vislabprātāk viņa dakterē zirgus. Darbā palīdz studiju laikā apgūtā dzīvnieku psiholoģija: "Ar zirgiem strādāt ir vieglāk nekā ar suni vai kaķi. Ar socializētu dzīvnieku vispār nav problēmu. Zirgs ir bara dzīvnieks - viņam jāzina sava vieta, nepieciešama disciplīna, nedrīkst ļaut kāpt uz galvas, jo, kad tāds 600 kg smags lopiņš iesper vai iekož, - patīkami nav! Galvenais ir nebaidīties! Jebkuru dzīvnieku var nomierināt ar labestību."
Ilva ar bērīti vienmēr atradīs kopīgu valodu, taču bieži problēmas sākas, komunicējot ar saimnieku. Cits pārbijies zvana nakts vidū, ja ir vismazākās aizdomas par kādu kaiti, cits gaida līdz pēdējam brīdim un tad lūdz - dakter, glābiet!, cits ģībst, ieraugot vien, ka dzīvniekam izdarīs injekciju.
Ilva ir tieša sabiedrībā bieži apspriestajos jautājumos. Viņa nav veģetāriete, jo uzskata, tā kā dzīvojam ziemeļu zemē, mums vajadzīgs spēks, tāpēc jāēd gaļa. Viņa zina, kā taisa desas un citus gaļas izstrādājumus, bet uzskata, ka daudz lielāku ļaunumu cilvēkiem nodara krāsotie un cukurotie gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, Makdonalda produkcija, alkohols un smēķēšana. "Man nav nekas pret kažokiem, jo kažokzvērs ir mākslīgi izaudzēts, bet esmu pret malumedniekiem un maluzvejniekiem. Es varu eitanizēt bezcerīgi slimu dzīvnieku, bet nevarētu nošaut briedi, nevaru nokaut cūku, taču medījumi man garšo."
Heriots guļ plauktā
Īpaša Ilvas dzīves daļa ir skaistais vaislas ērzelis Abats: "No bērnības sapņoju, ka man būs liels melns ērzelis. Mācījos pirmajā kursā, kad zirgkopības pasniedzējs profesors Guntis Rozītis ieteica aizbraukt paskatīties kādu ērzeli. Gadu vecais Latvijas šķirnes zirgs Abats toreiz bija ar milzīgu galvu, liels, kaulains un neglīts. 8. maijā viņam ir apaļa jubileja - desmitā dzimšanas diena. Mums ir bijuši arī strīdi un kašķi, bet Abats ir gudrs un mierīgi pacieš manas kaprīzes. Viņš būs ar mani kopā līdz galam. Abats ir mans zelta zirgs, mans prieka un iedvesmas avots."
llva turpina slavēt - Abats ir universāls zirgs, ar viņu var darīt visus lauku darbus, vest malku, sienu, lēkt pāri šķēršļiem, jāt, ja vajadzētu, varētu arī zemi art. Savulaik Ilva ar Abatu piedalījās sacensībās, bet veterinārārsta darbs nav savienojams ar zirgu sportu. Gan viens, gan otrs, gan tagad arī ģimene un dēliņš prasa pārāk daudz laika.
Ilva saka - viņai plauktā ir visas Džeimsa Heriota brīnišķīgās grāmatas: "Protams, tas bija cits laiks, citi medikamenti un metodes, bet no Heriota joprojām var daudz mācīties. Vispirms attiecību veidošanu ar cilvēkiem. Piekrītu Heriotam - naudu var pelnīt arī vieglākā veidā. Kad visu nakti nostrādājos caurvējā, līdz pārgurumam mīcoties pa sūdiem, šķiet - viss, vairāk nevaru! Bet tad pasaulē nāk jauna dzīvība vai izdodas izglābt dzīvnieku, ir milzīgs gandarījums! Lopu dakteri strādā 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Vieni no smagākajiem brīžiem ir, kad jālemj, vai pacientu vēl varēs glābt vai jāpadodas liktenim. Taču noteikti zinu, ka nekad nevarētu strādāt kantorī. Dzīvnieku ārstēšana ir mana dzīve."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu