Pamazām visi izklīdām pa Rīgu savās dzīvēs, brāļiem dzima bērni, pēc tam jau bērniem dzima bērni. Nomira mans tētis, bet pirms pāris gadiem arī mamma. Dakteris no pilsētas 1.poliklīnikas aizgāja strādāt uz Litfonda poliklīniku, no turienes - uz ārstu praksi. Par laimi, dakteri nenākas apgrūtināt bieži, taču slimības ne vienmēr gājušas apkārt ar līkumu. Kad mira mans tēvs, dakteris Radionovs, vizītēs dodamies, bez izsaukuma allaž iegriezās arī pie mums. Mūsu kaites, labos un sliktos ieradumus dakteris zina kā reizrēķinu. Tāpēc bieži vien atliek tikai piezvanīt un pajautāt padomu - ko darīt un kādas zāles lietot, kad sajūta bija "ne īpaši laba un vēl tā temperatūra".
Gadi gājuši straujāk, nekā gribētos. Mēs esam sekojuši līdzi no vienas daktera darbavietas uz citu. Valērijs Radionovs vēl ir tikpat garš un tikpat tievs kā agrāk. Un tikpat kustīgs. Nekad neviens no mums nav jutis, ka zvanām nelaikā, pat tad, ja nācies jautāt padomu naktī. Dakteris labi zina, kad uzmundrināt ar padomu, kad pateikt kādu joku, kad stingri nostrostēt. Kad sūdzējos, ka sāp celis, un lūdzu, lai izraksta pretsāpju tabletes, dakteris ieteica citu līdzekli: "Jūs taču dzīvojat septītajā stāvā. Te recepte - rītā un vakarā augšā lejā pa kāpnēm, par liftu aizmirstiet, un pēc pusgada celis nesāpēs." Pirms pāris gadiem bija tā - ilgāku laiku man uz kakla bija uzmeties mazs iesārts pleķītis. It kā nekas īpašs, ne sāp, ne niez, bet ir. Dermatologs ārstēja ar dažādām ziedītēm, bet pleķītis nepazuda. Reiz vizītē parādīju to dakterim Radionovam. Viņš (un nevis dermatologs) mani aizsūtīja uz onkoloģisko klīniku. Paguvu. Laikā. Ja ne tā, nezinu, kur es tagad būtu.
Pirms vairākiem gadiem jau gribēju uzrakstīt par dakteri Valēriju Radionovu, bet viņš bija pret to. Tagad rakstu, atļauju neprasot, jo zinu, ka labus vārdus un sirsnīgu paldies nevajag paturēt pie sevis.
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga - LV 1004 ar norādi Privātā dzīve
Andrejs
Piekrītu
Aleksander Oboleński