Žurnāls Der Spiegel gan nupat vēsta, ka līdz pat XVIII gadsimta beigām Eiropas medicīnas arsenālā tikusi izmantota cilvēka gaļa. Tā esot jāsagriež mazos gabaliņos, jāpievieno mazliet mirres un alvejas, dažas dienas jānotur vīna spirtā un pēc tam jākaltē sausā telpā, rakstīja tālaika farmakologi. Var jau būt, ka tā viņi rakstīja tikai tādēļ, lai tiktu pie virsnormas spirta devas, tāpat kā tagad tiek rakstīts dažs labs Eiropas projekts. Un galu galā ir skaidrs, ka arī tad, ja krīze mūsu saimniecībā izrādīsies tik nopietna, ka neatliks nekas cits, kā ķerties pie līdzbiedru apēšanas, ekonomiku tas neatdzīvinās tik un tā, bet tikai samazinās potenciālo vietējā lētā darbaspēka krājumu tiem laikiem, kad tas atkal kļūs nepieciešams, bet kurš tad no ārvalstīm gribēs braukt strādāt uz zemi, kurā cits citu ēd nost?
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka savstarpējā apēšanās nav iespējama bez smagiem morāliem pašpārmetumiem, nerunājot nemaz par to, ka diez vai uz šo praksi spētu vienaldzīgi noraudzīties pat tie Latvijas vēlētāji, kuriem līdz šim ir bijis vienalga, kas tiek ievēlēts un ko viņš pēc tam ar vēlētāju dara. Ar zivīm ir citādi, tās var ēst bez bažām, jo pārāk atšķirīgas ir vides, kurās dzīvojam, lai mēs spētu iejusties zivju ādā. Un ja nu izrādīsies, ka ar visu makšķerēšanu pavisam bez līdzpilsoņu ēšanas neiztikt, sāksim ar trekno gadu sludinātājiem, jo cilvēku tauki palīdzot pret artrītu un reimatismu, bet šīs kaites, kā zināms, vajā makšķerniekus.