Starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrības BT1 mediju koordinatore Inese Libere ir cilvēks savā vietā, vienmēr starojoši smaidīga un laipna. Novembrī būs divdesmit gadu, kopš viņa strādā Ķīpsalā. Jau labu laiku manīju, ka portālā Facebook parādās Ineses ieraksti un foto ar četrkājaino kompanjonu Zefīriņu. Laiks skrien. Atcerējos, ka es ar Inesi satuvinājos, palīdzēdama viņai iepazīties ar pirmo sunīti Loru.
Un ščotčiks griežas
Ejot uz interviju darba dienas vakarā, Inesi Liberi satieku trolejbusu galapunktā Purvciemā. Viņa no darba, es pie viņas, cerot iepazīties ar Ineses aprakstīto četrkājaini. Nelielajā dzīvoklī mūs sagaida Ineses mamma rosīgā seniore Anita Šmite un ar apskaužamu enerģiju apveltītais un fotogrāfijās jau aplūkotais mazsunītis. Kūp kafijas tases. Inese ceļ galdā arī melnu māla šķīvi ar simbolisku cienastu – zefīra bumbām. Apdedzinātais trauks ir Bruknas Kalna svētību kopienas priestera Andreja Mediņa rokām darināts, bet saldais cienasts tāpēc, ka tikšanās ierosinātājs taču ir Zefīrs. Kad suņuks izpētījis manu somu, viņš burtiski pielīp Inesei un drīz jau aizmidzis šņākuļo saimniecei uz pleca. Inese, Anita un es šķetinām atmiņu kamolu.
Ar Inesi iepazinos aptuveni pirms astoņpadsmit gadiem, darba gaitās apmeklējot izstāžu halles Ķīpsalā. Vārds pa vārdam, un uzzināju, ka Ineses mazā meita Linda ļoti lūdz māmiņai sunīti. "Manā dzīvē bijis tikai viens mājdzīvnieks – jūrascūciņa, bet nevaru meitai atteikt. Vai nezini kādu sunīti? Negribu pirkt, bet izvēlēties patversmē."
Sazinājos ar Latvijas Kinoloģiskās federācijas dzīvnieku aizsardzības grupas vadītāju Astrīdu Kārkliņu, viņa tolaik bija vadītāja dzīvnieku patversmē Līčos, un bildu, ka ir iespēja kādu patversmes sunīti iekārtot sirsnīgā ģimenē. Padomājusi Astrīda ieteica Loriņu. Inese spilgti atceras pirmo tikšanos ar sunīti: "Domāju, ka ir Līči kaut kur tepat Rīgā, paņēmu taksi, braucam, braucam, ščotčiks griežas, bet negriezīsim taču atpakaļ. Līčos voljērā sēdēja bezgala mīlīgs sunītis ar lielām ausīm. Loriņa toreiz bija trīs četrus mēnešus veca. Par viņas pagātni nekas nebija zināms. Atvedu mājās, kaimiņi nāca skatīties, es skrēju uz veikalu iegādāties kucēnam nepieciešamo. Loriņa mums bija Dieva sūtīts sunītis, bet tevi un Astrīdu saucām par mūsu sunīša krustmātēm."
Smaidot Inese atceras, ka patversmē Loriņas pasē ierakstīja šķirni "korgijs". Kaut kas viņai asinīs tiešām bija no korgija. Lora tika mīlēta, to apzinājās un mājās bija noteicēja. Pašā sākumā uz nebēdu grauza visu – drēbes, grīdas pārsegu, čības, bet viņai arvien tika piedots. Loriņas mūžs Ineses mājās bija laimīgs. Viņa vadīja mūžu, ucināta un lolota. Pirms gada mīlule saslima. Audzējs. Cīņā uzvarēja nelabā kaite, un māja palika tukša. Vēl jo vairāk tāpēc, ka apprecējās un aizgāja savā ģimenē meita Linda. Inese ar mammu par jaunu sunīti vairs nedomāja – lai paiet laiks, lai norimst sāpes. Anita gan neslēpj, ka Dienā allaž izpētījušas patversmes bārenīšu foto mājdzīvnieku lapā.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 27. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!