Roberts pārliecinājies, ka pilsētniekam vispieņemamākā suņu šķirne ir taksis. Tāds bija Koļcova Fricis, tāds bija Maksis. Taksis ir parocīgs pilsētas apstākļiem, emocionāli noderīgs stresainajā ikdienā, viņu var bez piepūles pacelt, ērti pārvadāt mašīnā. Taksis ir īsts dabasbērns, kas visur – dzīvoklī ar savējiem, mežā, pļavā, ūdenī – vienmēr ir laimīgs.
Roberts Koļcovs spriež, ka suns, praktiski rēķinot, ir absolūti nerentabla vienība, jo prasa regulāras rūpes, samērā nopietnus tēriņus un daudz laika, taču mākslinieka ģimenē mīļdzīvnieks ir nozīmīgs elements: "Suns cilvēkam dod neskaitāmus labumus, sapratni, ka neesam atkarīgi no sava maka un savas labsajūtas vien. Suns pat neticīgajam liek noticēt, ka cilvēks kļūst laimīgs, ja savu dzīvi un līdzekļus var tērēt lietām, kuras nevar ar cipariem izskaitļot."
Viņš pamato teikto: "Es strādāju mājās, dienām ilgi varu neiziet laukā. Suns to nepieļauj. Jāiet! Izejam ārā, un, atgriežoties atpakaļ, ar svaigu aci labāk spēju novērtēt paveikto. Bez suņa mājās ir tukšums. Suns ir apziņas paplašinātājs, parāda cilvēkam pasauli no cita skatu punkta. Suns nav tarkšķētājs, un tas ir labi, jo tarkšķēšana ne pie kā laba neved. Stāsti viņam par Kataloniju un Pudždemonu, bet viņu tas neinteresē, viņš saprot citas lietas. Piemēram, ka mežā zem sūnām ir pele, kuru meklē un atrod. Vai es saku – brauksim ar trolejbusu, bet viņš saprot pa savam – vienkārši brauksim, un tas būs forši!"
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 9. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Dālhauzers
pencionāre