Augļu žāvēšana ir viena no vecākajām pārtikas saglabāšanas metodēm. Rozīnes minētas jau Vecajā Derībā. Žāvētie augļi bija arī perfekts tirdzniecības objekts, jo tos nesabojāja garais ceļš, un vēl joprojām visā Tuvo Austrumu virtuvē ir diezgan pagrūti atrast kādu recepti, kurā nebūtu žāvēto augļu. Senie romieši pat maksāja nodokļus ar žāvētām vīnogām.
Viduslaiku eiropiešu iecienītākais žāvējums bija rozīnes, kas tika pievienotas gan zivīm un gaļai, gan maizei, tā liekot pamatakmeni rozīņmaizes dzimšanai. Žāvēšana nav nekāda sarežģītā padarīšana
Sensenos (un ne tik senos) laikos augļus žāvēja vienkārši saulē (precīzāk – gaisā). Vēl joprojām ir kompānijas, kas žāvē vienkārši ļoti labi ventilētās telpās, bet, tā kā tas prasa laiku, ir radušās vairākas jaunas tehnoloģijas.
Visbiežāk tiek izmantota žāvēšana ar karstu gaisu, bet tiek lietota arī vakuuma un mikroviļņu žāvēšanas metode, kas samazina žāvēšanai patērēto laiku par trim četrām reizēm. Vēl ir metode freeze-dry (burtiskā nozīmē – "žāvēts sasalis"), ar ko iegūst kraukšķīgos ābolu vai banānu čipsus vai žāvētas avenes. Uz augļu iepakojuma nav jānorāda, kādā veidā tie ir žāvēti.
Toties uz iepakojuma ir jānorāda, vai auglis apstrādes laikā ticis apsmidzināts ar sēra dioksīdu (E220). Tā ir viela, kas neļauj auglim brūnēt žāvēšanas laikā un aizkavē dažādu mikroorganismu rašanos. Tātad žāvēta aprikoze ir skaisti oranža, tikai pateicoties sēra dioksīdam. Biosertifikāti neļauj augļu žāvēšanā izmantot sēra dioksīdu, jo tas var radīt alerģisku reakciju.
Daži žāvētie augļi tiek arī balināti vai krāsoti, tiem pievieno vēl citus konservantus (E no 200 līdz 300), bet tam visam ir jābūt norādītam uz iepakojuma. Ja nevēlaties ko tādu ēst, lasiet etiķetes.
Tā kā mūsdienās žāvēto augļu robežas ir stipri paplašinājušās, tiek izmantoti arī saldinātāji. Piemēram, dabiski žāvētām dzērvenēm diezin vai atradīsies kāds noņēmējs, bet, kad tās pirms žāvēšanas viegli apslaka ar cukursīrupu, uzreiz cita lieta. Visbiežāk saldumu piešķir cukura sīrups, dažreiz medus vai kāds saldinātājs.
Ja žāvētos augus un ogas plānojat nevis apēst tāpat, bet izmantot kūku, kēksu, cepumu u. c. receptēs, vispirms tie jāizmērcē. Tikai nelieciet tos verdošā ūdenī, jo tas sabojās augļu struktūru. Vislabākais veids ir uz nakti iemērkt remdenā ūdenī. Tam var pievienot citrona vai apelsīna miziņu, šļuku brendija vai portvīna. Burkānkūkai rozīnes var mērcēt tīrā apelsīnu sulā, kam piešpricēts brendijs.
Ja žāvētos augļus paredzēts vārīt, mērcēšana atkrīt. No Tuvajiem Austrumiem nākušajās receptēs gandrīz vienmēr izmantots kāds žāvētais auglis. Tie vislabāk saskan ar spēcīgajām gaļām.
Piemēram, lieciet tik katlā gaļu, piemetiet klāt kanēļstandziņu, kumīnu, aso piparu, tad vēl aprikozes/plūmes/rozīnes, un sanāks īstens Tuvo Austrumu ēdiens.