Akvavita pirmsākumi
Šī attieksme pret akvavitu rodas atkarībā no cilvēku reakcijas uz vienu no akvavita sastāvdaļām – ķimenēm. Vai nu to īpatnējais aromāts un garša patīk, vai pilnīgi pretēji – riebjas. Visticamāk, ka tieši ķimeņu dēļ akvavits nav sasniedzis tādu izplatību dažādos reģionos, kā, piemēram, degvīns vai baltais rums, kas ar savu atturīgo stilu un iespēju jaukt dažādos kokteiļos sasniedzis visus kontinentus.
Akvavitam uzticīgie sekotāji pamatā dzīvo ziemeļvalstīs – Norvēģijā, Dānijā, Islandē, Somijā.
1531. gada aprīlī kāds Eske Bille, kurš dzīvoja Bergenshusas pilī Dānijā, nosūtīja Norvēģijas arhibīskapam ļoti īpašu pudeli. Tajā pildītais aqua vite (dzīvības ūdens) bija zāles pret "visāda veida ciešanām, kas varētu piemeklēt cilvēku ārēji vai iekšēji". Īsti nav zināms, vai šajā zālīšu maisījumā, kas bija pievienots šim dzērienam, bija arī ķimenes, tomēr šī ir pirmā rakstiskā liecība par akvavita pirmsākumiem.
Nākamo gadsimtu laikā dzērienam tika pievienotas arī dilles un kadiķogas, bet dāņiem īpaši patika, ka viņu akvavits garšoja pēc ķimenēm.
Akvavita galvaspilsēta – Olborga Dānijā
Mūsdienās par akvavita galvaspilsētu uzskatāma Dānijas pilsēta Olborga, kurā atrodas Danske Spritfabrikker. Šī kompānija jau XIX gadsimta beigās 20 hektāru platībā audzēja pati savas ķimenes un 1923. gadā pārņēma dāņu spirta un akvavita monopolu. Vēlāk tā nonāca zviedru īpašumā, tomēr vēl arvien bija vienīgais stiprā alkohola ražotājs Dānijā.
Akvavits iedvesmoja arī Dānijas kaimiņzemes visā Skandināvijā, viņi radīja paši savas receptes, tāpēc tagad katra Skandināvijas valsts reklamē pati savu akvavita stilu. Piemēram, Norvēģijā šo dzērienu gatavošanas noslēgumā iztur mucās.
Kā gatavo
Mūsdienu akvavita sastāvā ir 96% stiprā alkohola. Likums nosaka, ka to var destilēt tikai no aramzemes kultūrām. Sākotnēji akvavitu destilēja no graudiem, bet, kad XVIII gadsimtā Skandināvijā tika ievesti kartupeļi, izrādījās, ka tie, būdami cietes bagāti, deva daudz vairāk alkohola nekā graudi. Tāpēc daudzi destilētāji deva priekšroku kartupeļiem. Taču gatavā dzērienā nav svarīgi, vai kā izejviela izmantoti graudi vai kartupeļi. Tā kā vajadzīgs augsts alkohola saturs, tad lielākā daļa izejvielu aromātu tika attīrītas destilācijas procesā.
Dzēriena garšas un aromātu izteiksmības ziņā lielāka nozīme ir otrajam destilēšanas ciklam, kad kopā ar alkoholu un ūdeni tiek destilēts arī garšvielu maisījums.
Pēc otrā destilācijas cikla dzērienam ir miera periods, kas ilgst no divām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Šajā laikā ķīmiskie procesi nodrošina to, ka vēl jaunā akvavita garša kļūst noapaļotāka un harmoniskāka.
Ja akvavits tiek izturēts mucās, visbiežāk tiek izmantotas 500 litru heresa mucas. Izturot dzērienu tajās, vīna un koksnes aromāti sajaucas ar akvavita zāļu aromātiem, veidojot sarežģītu kombināciju. Visizsmalcinātākie ir tie dzērieni, kas mucā pavadījuši desmit un vairāk gadu. Tad tie ieguvuši arī patīkamu, siltu krāsu.
Vācu akvavits
Arī Vācijas ziemeļos – Lejassaksijā – akvavits bija populārs. 1924. gadā pat tika atvērta tā ražotne Berlīnē, pēc tam citviet.
Vācu akvavita vizuālā atpazīšanas zīme ir pudeles ar baltu krustu (Maltas krusta logotips – Malteser kreuz). Pat mūsdienās vidēji katrs otrais pārdotais akvavits ir Malteser.