Pagājušās nedēļas Gardēža sleju veltīju svaigo tomātu slavinājumam. Kad tomāti svaigā veidā apnikuši, laiks ķerties pie tomātu mērcēm.
Lai gan nevaru apgalvot, ka labu tomātmērci pagatavot tāds nieks vien ir, tomēr tas nav arī tik sarežģīti.
Ziemas sezonā tomātu mērci es vienmēr taisu no savā sulā konservētajiem tomātiem vai tomātu pastas. Taču vasarā man ir pieejama siltumnīca, kur saplūkt īsteni gatavus augļus. Tiklīdz ir pieejami saulē, nevis lielveikalu lampās nogatavojušies tomāti, mērci jāmēģina pagatavot no svaigajiem. Vārīšanas laiks svaigajiem vai konservētajiem tomātiem īpaši neatšķiras, bet pirmapstrāde pirmajiem prasīs vairāk pūļu.
Kā sagatavot tomātus mērcei? Lai nu kam, taču mizām (un arī sēklām) labā mērcē nav vietas. Tātad esam nonākuši līdz blanšēšanai, kas izklausās baisāk, nekā ir patiesībā. To veic šādi: tomātus ieliek lielā traukā, pārlej ar verdošu ūdeni un notur pāris minūšu vai ilgāk, ja augļi nav īsti gatavi. Gudrās grāmatās iesaka tomāta mizu pirms tam iegriezt, bet man vienmēr ir pieticis tikai ar noturēšanu ūdenī. Pēc tam ūdeni nolej, tomātus nedaudz atdzesē un mizu ar pirkstiem vienkārši novelk. Kad tas izdarīts, tomātus pārgriež vertikāli un izspiež sēklas. Tad vai nu sīki sakapā, vai sablendē.
Pamatu pamats mērcei ir gatavs. To kopā ar nelielu šļuku balzametiķa, krietnu šķipsnu cukura un vēl krietnāku šķipsnu sāls liek katlā vārīties. To turpina vismaz 40 minūtes, kamēr tomāti ir ieguvuši oranžsarkanu krāsu un mērce ir sabiezējusi. Ja vārīšanās laikā mērce kļūst pārāk bieza, pielej ūdeni (izmantojot konservētos, uz vienu skārdeni tomātu lej pusskārdeni ūdens). Man patīk pielikt klāt burkānu (protams, sarīvētu), kas ideāli noņem tomātu skābumu. Ja pievienosiet kapātas olīvas, iegūsiet izcilu mērci pikantām desiņām. Kopā ar seleriju, sīpolu, ķiploku, cukīni un malto gaļu (ideālā variantā puse liellopu un puse cūkas gaļas) sanāks labu labā Boloņas mērce makaroniem.
Daudzās Eiropas zemēs tikpat slavena kā tomātu mērce ir arī tomātu zupa. Arī to var gatavot gan no svaigiem, gan konservētiem tomātiem (pēc pieredzes iesaku izmantot savā sulā konservētus veselus tomātus, jo reiz, nokāšot sagrieztos, atklājās, ka tur ir gandrīz tikai zaļas serdes). Neesmu tomātu krēmzupu fane, taču, pagatavojot krēmzupu ar svaigo sieru vai svaigu skābo krējumu, tā sanāk garšīga. Saldo krējumu vai pienu tomātiem, kā to iesaka tradicionālās britu receptes, gan nekad pat neesmu uzdrošinājusies pievienot. Ne tikai tāpēc, ka negaršo, bet arī tamdēļ, ka mani māc bažas, vai nesaies kunkuļos.
Tradicionāli tomātzupai pievieno sīpolus, ķiplokus, selerijas kātu un burkānus. Tos vāra kopā ar tomātiem, kas atšķaidīti vai nu ar ūdeni, vai buljonu. Gatavo zupu var sablendēt.
Starp citu, tomātzupa, kurai nav izmantots buljons, ir ēdama arī aukstā veidā, un, manuprāt, tā ir daudz labāka par gaspačo.