Piemēram, Damaskas apkārtnē audzētās/žāvētās ir ļoti augstas kvalitātes. Par ekskluzīvām (zemes un klimatisko apstākļu dēļ) tiek uzskatītas Smirnas apkārtnē augušās. Vēl var ieteikt Provansas vai Kalabrijas rozīnes. Un, ja nu nekādi, tad Malagas rozīnes jau gan noteikti atradīsies veikalos.
Bet, ja godīgi, es nekad neesmu redzējusi nevienu rozīņpaku, kam būtu specifiski norādīta audzēšanas vieta (bez obligātās ražotājvalsts informācijas). Man šķiet, ka rozīnēm vēl nav pienācis īstais laiks.
Latviešu valodā rozīnēm nav tik specifiska lingvistiska iedalījuma kā, piemēram, angļu valodā, kurā ir currants, raisins un sultanas, kaut principā tās visas ir vien žāvētas vīnogas. Rozīņu būtību nenosaka tikai vīnogu šķirne. To lielā mērā definē veids, kā tās tiek iegūtas. Viss sākas ar to, kā vīnogas tiek novāktas. Ražas laiks ir no augusta līdz septembrim. Vecumvecā rozīņu gatavošanas metode, kas joprojām aktīvi tiek izmantota, paredz tās atstāt uz lauka (rozīņvīnogas audzē siltās un saulainās vietās) un ļaut tām saulē žūt divas līdz četras nedēļas, kamēr mitruma līmenis ir samazinājies no 75 līdz 15%. Galarezultātā krāsa ir mazliet iepelēki brūna vai pat melna un miziņa ir samērā cieta. Tās tad sauc par dabiski žāvētām rozīnēm. Modernāka šīs metodes versija paredz ļaut vīnogām izžūt, kamēr tās vēl ir "kokā".
Taču zeltaini dzintarainās rozīnes šādā veidā nevar dabūt – tur jānāk palīgā ķīmijai! Piemēram, dedzināta sēra dūmiem, sārmiem vai sodai. Pēc šādas apstrādes vīnogas žāvē vai nu speciālos dehidratācijas tuneļos, vai tajā pašā vecajā labajā saulē, vai pat vienkārši ēnā. Visi šie procesi ietekmē ne tikai krāsu, kas svārstās no citronzeltainas līdz pat tumši brūnai, bet arī garšu un struktūru. Ar ķīmiju uzlabotajām rozīnēm ir maigāka garša un mīkstāka struktūra (tieši tāpat kā aprikozēm!).
Bet ar to rozīņceļš nebeidzas (un arī izmantotā ķīmija konvencionāli ražotajās rozīnēs ne)! Tās, protams, tiek mazgātas, attīrītas un pārlasītas. Lai rozīnes nesaliptu vienā murškulī, tās viegli pārklāj ar augu eļļu. Un, lai glabāšanas laikā tās neapēstu kukaiņi, tās apstrādā ar speciālām gāzēm. Tikai pēc tam tās pako kārbiņās un maisiņos.
Rozīnes var vienkārši ēst, var cept kūkās, kēksos un cepumos, bet, kad tas ir apnicis, var izmēģināt ekstrēmākas lietas. Protams, Tuvo Austrumu iedzīvotāji kuskusam vai garšaugu omletei rozīnes liek klāt ikdienā, viņiem tas nav gastronomisks eksperiments. Es esmu vidējo ziemeļu iedzīvotāja, un man šādas savienības ir un paliek eksperiments.
Tad nu paeksperimentēju. Sāku ar pastu, jo "rozīnes ir brīnišķīgas pikantā pastas mērcē ar kaperiem un ciedru riekstiem". Lai tā būtu! Tātad krietna sauja rozīņu ar kātu selerijām, kaperiem, zaļajām olīvām, baltvīna etiķi, citronsulu un pētersīļiem. Mikslis neiedomājams, bet galu galā nav tik slikti, kaut gan man traucē rozīņu veselums – man prasītos rozīnes ja ne samalt, tad vismaz sakapāt.