Londona. 27. janvāris. Sēžu Gīlguda teātra balkonā izrādes Savādais atgadījums ar suni naktī starpbrīdī un domāju, vai Latvijas Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni ķertu sirdstrieka, ja kāds ierosinātu pārņemt britu pieredzi un zālē tirgot saldējumu. Kāpēc es domāju tieši par Ojāru Rubeni, nevis Herbertu Laukšteinu vai Andri Vītolu? Tāpēc, ka mājīgā Gīlguda zāle atmosfēras ziņā ir mūsu Nacionālā teātra radiniece un tieši Nacionālajā teātrī 5. februārī notiks Savādā atgadījuma ar suni naktī pirmizrāde Valtera Sīļa režijā.
Spriežot pēc vairāku teātru apmeklējuma, saldējums Londonā izrāžu starplaikos ir īpašs žanrs – to tirgo plastmasas trauciņos, un prestižākajiem teātriem uz saldējuma iepakojuma ir savs logotips. Tiesa, piemēram, Londonas Karaliskajā operā sasaldēto kārumu tirgo foajē, nevis zālē, un arī ar dzērienu glāzēm tur nerīkojas tik brīvi kā Gīlguda teātrī, kur tās pēc izrādes paliek mētājamies pasolēs. Saldējums maksā trīs mārciņas. Vismaz vienu porciju nogaršot ir vērts – piemēram, ar žāvēta ingvera gabaliņiem. Toties Londonā neviens zālē neēd kliņģerus kā Berlīnē.
Mazliet kiča
Cilvēkam, kurš Londonas teātru piedāvājumu izbauda pirmo reizi, pārsteigums ir arī tas, ka mēteļus nemaz tā nevar nodot garderobē. Ja sēdi augstāk par pirmo balkonu, laipns darbinieks tevi nepārprotami aizraidīs prom, un sēdēsi vien ar mēteli klēpī. Nevienu gan tas īpaši nesatrauc, un pierast var ātri. Mēteļos staigā arī muzejos – somas gan jānoliek, taču virsdrēbes paliek mugurā, un izrādās, ka tas neskādē ne Marka Rotko, ne Leonardo da Vinči darbiem.
Atzīšos, ka, plānodams savu "Londonas debiju", īpaši nekoncentrējos uz pirmizrādēm vai zvaigznēm, samierinoties, piemēram, ar otro sastāvu Riharda Štrausa Rožu kavalierī Londonas Karaliskajā operā – jau bez Renē Flemingas, toties ar Reičelu Vilisu-Sērensenu feldmaršalienes lomā un Annu Stefāniju Oktaviāna lomā. Un, protams, Andri Nelsonu tumšsarkanā kreklā pie diriģenta pults. Kopumā savu braucienu ieplānoju izdevīgā laika nogrieznī un tad piemeklēju notikumus. Londonā tos var atrast bez piepūles.
Piemēram, teātrī Sadler’s Wells no decembra sākuma līdz janvāra beigām izpārdotās zālēs rādīja horeogrāfa Metjū Borna baletu Sarkanās kurpītes ar Bernarda Hermaņa mūziku (šī filmu mūzikas autora darbus atskaņojis arī orķestris Kremerata Baltica). Baleta pamatā ir Maikla Pauela 1948. gada filma, un acīmredzot tās sižets ir tik pazīstams – un, godīgi sakot, tik vienkāršs –, ka nav jādrukā krāšņajā programmas grāmatiņā. Jaunās balerīnas Viktorijas Peidžas ceļš uz slavu impresārija Borisa Ļermontova trupā un smagā izvēle starp karjeru un mīlestību risināta viegla kiča estētikā. Gribas šo baletu salīdzināt ar ne pārāk komplicēta mūzikla iestudējumu, kurā nelielā orķestra skaņa tiek pastiprināta, dekorācijas ir vieglas, transformējamas un stilizēti greznas. Sīrupsaldais kokteilis tomēr tiek izdejots aizrautīgi, un horeogrāfija prasa no solistiem augstu meistarību.
Ja negribas baletu – lūdzu: savulaik Latvijā pat divās trupās spēlētā Jasmīnas Rezā luga Māksla, kurā teātrī The Old Vic sapulcējušies trīs vitāli aktieri: Pols Riters, Rūfuss Sjūels un Tims Kejs. Uz dienas izrādi atvesti bērni, kas pārkāpuši tīņu slieksni (ne vecāki par četrpadsmit), taču viņiem nudien triju veču ņemšanās ap baltu gleznu šķiet neprātīgi garlaicīga. Tomēr jaunieši netaisa troksni, bet rātni skatās – vai vēl rātnāk snauž. Tikmēr uz skatuves aktieri darbojas enerģiski, publika dzīvo līdzi ar milzīgu entuziasmu, īpaši skaļi noelšoties, kad viens no varoņiem uz dārgās gleznas ar marķieri uzzīmē slēpotāju, kas laižas lejup no kalna. Režisors Metjū Vorhuss gan līdz galam neuzticas aktieru spējai noturēt uzmanību, tāpēc cenšas palīdzēt, piemēram, ar gaismām. Un – drusku pārcenšas.
Bailes no apkampieniem
Par publikas vienaldzību nekādi nevar sūdzēties arī kopš 2012. gada rādītā un šī raksta sākumā jau pieminētā izrāde Savādais atgadījums ar suni naktī, kuras pamatā ir Saimona Stīvensa veidotais Maikla Hedona romāna dramatizējums. Gaidot kuru katru brīdi šī darba pirmuzvedumu Latvijā, biju priecīgs, ka apstākļu sakritības dēļ biju nokavējis biļešu iegādi uz citu potenciāli vilinošu izrādi – Ivo van Hoves iestudēto Henrika Ibsena Hedu Gableri. Izrādījās, ka Dīvainais atgadījums nudien ir uzmanības vērts, galu galā šis Vestendas iestudējums savulaik ieguvis septiņas Lorensa Olivjē balvas, no kurām piecas joprojām aktuālas – par izrādi kopumā, režiju, scenogrāfiju, skaņām, gaismām un horeogrāfiju (divas balvas bija aktieriem, kuri šobrīd vairs nespēlē).
Stāsts par 15 gadu veco zēnu ar Aspergera sindromu, kurš pasauli uztver citādi nekā lielākā daļa cilvēku, iesākas ar triecienu pa skatītāja apziņu – skatuves vidū ir ar četrzaru dakšām brutāli nogalinātais kaimiņu suns un viņam blakus – izmisumā īdošais zēns. Suņa nāve ir starta punkts stāstam par cilvēkiem un viņu neprasmi veidot attiecības. Režisores Mariannas Eliotas inscenējumā ir dzelžaini nospriegots ritms, skatītāja uzmanība tiek turēta īsā pavadā, vienīgais mulsums ir, ka daļu darbību var redzēt gandrīz tikai no balkona (es tajā sēdēju, bet nevaru iedomāties, cik daudz redzēja publika parterā).
Džozefam Eiram Kristofera loma ir debija profesionālajā teātrī. Aktieris šķiet izcili piemērots, lai atveidotu jaunu cilvēku, kurš baidās no apkampieniem, savukārt galīgi nebaidās nolēkt uz metro sliedēm, lai sameklētu tur iekritušo žurku. Skaņas, videoprojekciju, gaismu un horeogrāfijas simbiozes šedevrs ir Kristofera došanās uz Londonu, kas attēlota agresīvā intensitātē, rādot, kā sadzīviski ierasta kņada ietekmē cilvēku ar atšķirīgu pasaules uztveri. Režisore pieļauj arī tik riskantu gājienu kā dzīvs kucēns uz skatuves. Skatītāji aizkustinājumā elš, skatoties, kā zēns, kurš baidās no cilvēku pieskārieniem, ļauj, lai kucēns laiza viņam seju.
Izrāde Gīlguda teātrī ir labs piemērs, kā sabalansēt saturu un formu, jo tehnoloģijas neaizēno dzīvo sižeta pavedienu, vienlaikus nodrošinot stāstam izteikti mūsdienīgu, pie dažādiem gadžetiem pieradinātajai publikai saprotamu izteiksmes veidu.
Zaha sapņo
Neprasiet man, kur tieši juridiski atrodas The Serpentine Sackler Gallery – Kensingtonas dārzos vai Haidparkā. Neparastajai celtnei blakus atrodas tiltiņš, pa kuru mierīgi un ar pašcieņu pastaigājas gulbis. Mašīnas tam, protams, virsū nebrauc. Un kurš tad te ir īstais saimnieks? Galerijas ēku veido divas daļas: blakus vēsturiskajam korpusam piebūvēts gaisīgs, balts veidojums, kura forma kaut ko ļoti atgādina. Protams, Zahas Hadidas projektēto Heidara Alijeva centru Baku, tikai mazākā apjomā un "plastmasīgākā" risinājumā. Galerijā par baltu velti līdz 12. februārim skatāma Zahas Hadidas agrīno gleznu un zīmējumu izstāde. Vienīgais izteikti spilgtais, sarkanos toņos ieturētais darbs izlikts uzreiz iepretī ieejai, un tieši tas uzrunā arī galerijas mājaslapas apmeklētājus. Darbos jaunā Zaha Hadida sapņo par nākotnes pilsētām, kurās abstrakti krāsu laukumi veido noslēpumainus kvartālus, kas nav domāti dzīvošanai, bet fantāzijai. Arhitekte te atļaujas brīvību, kad nav jāpamato katrs otas vilciens, vienlaikus saglabājot profesionālo tvērienu, jo darbi tomēr ir izteikti arhitektoniski.
Izdevās teju pēdējā brīdī notvert Pablo Pikaso portretu izstādi Nacionālajā portretu galerijā (līdz 5. februārim). Par ekspozīcijas publicitātes seju izvēlēti divi krasi atšķirīgi Pikaso sievas Olgas portreti. Izstāde rāda Pikaso maksimālā daudzveidībā, ņemts vērā žanra rāmis, taču skatē iekļautas arī karikatūras. Nacionālajā galerijā dažās nelielās telpās ietilpināti Austrālijas impresionisti – lai cik eksotiski tas izklausītos, tālajā kontinentā tādi bijuši veseli četri. Muzejā Tate Modern triumfē ne tikai Eltona Džona izcilā fotomākslas kolekcija, bet arī Roberts Raušenbergs, kurš savulaik dēvēts pat par Amerikas Leonardo. Ekspresija, interese par baletu, kolāžas, diapazons no abstrakcijām līdz Kenedija portretiem, un ik pa brīdim darbos pazib brīdinoša ceļazīme One Way.
Cik labi, ka Londonā ceļu ir daudz un iespēju, kurp pa tiem nokļūt, – vēl vairāk. Atstājot šo pilsētu pēc piecarpus dienām, nav piepildītības sajūtas un galvā veidojas saraksts, ko vajadzētu redzēt nākamreiz.