Šis jautājums ir tik ilgi un bieži cilāts, ka visiem jau apnicis... Ne tā kā vēsts par futbola stadionu Lucavsalā – tas tik bija jaunums: visi gribēja izteikties, pat tie, kas salas mazdārziņos savu kāju nav spēruši. Arī mani ieinteresēja – ar ko gan atšķiras šīs divas ieceres, no kurām viena gadiem slīgst bezcerības purvā, kamēr otra zibenīgi uzšaujas debesīs kā raķete. Iztēles trūkumā, mīļie!
Kurš gan nezina, kā jāizskatās futbola stadionam – noteikts skaits kvadrātpēdu zāliena un milzonīgas dzelzsbetona tribīnes visapkārt. Par to tak var balsot! Turpretī laikmetīgās mākslas muzejs daudziem šķiet kaut kas bezformīgs kā plastilīna pikucis, ko var iemīcīt, kur ienāk prātā, vai vispār pa gabaliņam vien sastūķēt mutē (kurš bērns gan to nav pamēģinājis?). Tas nekas, ka stadionam nav vēl ne lāga projekta, ne tilta, pa kuru klāt tikt, ne naudas, – neuzcels stadionu, vismaz tiltam un kādai biroja ēkai pietiks! Kurš gan nezina, kā jāizskatās birojam! Tikmēr arhitekta Deivida Adžeja muzeja projekts – laikam gan vērtīgākais mākslas darbs Latvijā, ja tiktu uzbūvēts (neskaitot dažas Rotko gleznas, kas mums nemaz nepieder), – tiek padots no rokas rokā, funkcionāriem nekādi nespējot izdomāt veidu, kā to piesavināties. Nevar nepamanīt centienus laikmetīgās mākslas muzeja ideju izsmērēt, sadalīt pikucīšos – lūk, Laikmetīgās mākslas centram Kim? atdota tukša māja, no kuras pat ar televīzijas sižeta starpniecību ož pēc pelējuma un grūtsirdības. Būšot vēl muzejs bez sienām, un tad jau varbūt sienas nemaz nevajag...
Tika liktas cerības uz Rīgas domi, bet kā nodevīgs velniņš no klusuma izlec ziņa par diskusiju, kuru pēc Rīgas namu vēlēšanās rīkojis kaut kāds kantoris, kam pat mājaslapas nav, un diskutanti esot karsti vēlējušies tirgū redzēt... laikmetīgās mākslas muzeju! Gaļas paviljonā... nē, zivju! Nē, nojumē, kur tirgo aličas un hurmu! Diskusijas dalībniekiem iztēles nav trūcis. Laikam gan Rīgas vēders, kas spējīgs viens pats apēst visas valsts IKP brokastīs (atceraties visas šīs promenādes, Spīķerus un dzelzceļu uz estakādes?), bez muzeja tomēr nespēj iegūt cilvēcisku seju.
Man gan jāatgādina, ka muzeji, tāpat kā stadioni, pasaulē ir visai standartizēti un tiem ir jāatbilst neskaitāmām prasībām. Pametīšu vēl vienu iztēles rotaļu: kā būtu, ja Rīgas domnieki ar visu aparātu – un neaizmirsīsim arī Rīgas namu neskaitāmās baltās apkaklītes – vienā jaukā dienā iekārtotos tirgū pastrādāt? Lai klabina laptopus uz skārda letēm, kur citkārt cērt gaļu! Un kuluāru sarunas rīko Pīrādziņos ar kakao... Mēram, protams, būtu rezervēta vieta zem uzraksta "Augļi un ogas". Ak, nav īsti piemērota vieta domes sēdēm un biroja darbam? Nu ziniet, mākslas izstādīšanai arī tā – ne pārāk.