Sakiet, lūdzu, kad jūs pēdējo reizi kinoteātrī esat redzējuši kādu igauņu vai lietuviešu filmu? Lietuviešu filma – Sibīrijas izsūtīšanas drāma Ekskursante (2013) – ir viens no retajiem kaimiņzemes filmu izrādīšanas piemēriem Latvijā. Sakiet, kad pēdējo reizi esat dzirdējuši ko būtisku par kino procesiem šajās valstīs, līdz kuru galvaspilsētām varam nokļūt dažās stundās? Ko es ar to gribu teikt – tikai atgādināt, ka par dižās Holivudas procesiem un tās varoņu intīmās dzīves jaunumiem mēs katrs gribot negribot esam informēti daudz labāk (kurš gan nav dzirdējis, piemēram, par Andželīnas un Breda nedienām) nekā par to, kas notiek mentāli, sociāli un vēsturiski daudz tuvākās zemēs. Te nebūt negrasos aicināt padziļināti sekot kaimiņvalstu lokālzvaigžņu ģimenes drāmām – tikai iezīmēt kultūrglobalizācijas paradoksus.
Tomēr pamazām tēzes par Baltijas valstu sadarbību, vienotību un kultūrsaiknēm kino jomā pārvēršas reālos darbos un filmās. Šomēnes pirmizrādi Latvijā piedzīvos trīs filmas, kas tapušas kā Baltijas valstu kopprodukcijas, – filmas, kurās ieguldīti visu triju valstu finansiālie un radošie resursi. Šonedēļ Lielajā Kristapā kinoteātrī Splendid Palace tiks demonstrēta Lietuvas, Igaunijas un Latvijas kopražojuma filma Senekas diena un Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma Karaliskā maiņa. Nedaudz vēlāk Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks pirmizrādīta Igaunijas, Lietuvas un Latvijas filma Lomu spēles.
Kāpēc ir jāveido filmas kopā, un kādiem kritērijiem ir jāatbilst sekmīgai Baltijas valstu kopprodukcijai? Uz pirmo jautājumu – birokrātiska atbilde: veidot kopprodukcijas ir aktuāla Eiropas sadarbības prakse, turklāt šādi projekti var iegūt arī papildu finansējumu (fonds Eurimages). Humānāka būs atbilde, ka kopražojumi ir īpaši nozīmīgi mazām valstīm ar mazu tirgu un mazu valodas areālu kā iespēja apvienot resursus un arī parādīt filmas plašākam skatītāju lokam.
Un tomēr – vai tas, ka Lietuva kā savu pārstāvi cīņai par Oskara nomināciju ir izvirzījusi filmu Senekas diena, kuru līdzproducējusi gan Latvija, gan Igaunija, ir veiksmes apliecinājums? Vai par izcilību liecina tas, ka Igaunija šo pašu filmu ir pieteikusi 2016. gada Baltijas asamblejas balvai? Iespējams, daudz uzskatāmāks apliecinājums Baltijas faktora klātesamībai kino būs Senekas dienas pirmizrāde un skatītāju emocionālā atsaucība. Filmas darbība risinās 80. gadu izskaņā, tās varoņi ir jauni cilvēki – filosofi un mūziķi –, kuru pieredzi ietekmē radikālais vēsturisko pārmaiņu laiks. Šogad augustā Latvijas kinogrupas aicinājumam piedalīties Baltijas ceļa rekonstrukcijā, filmējot režisores Madaras Dišleres filmas Paradīze 89 epizodi, atsaucās simtiem cilvēku. Paradīzes 89 pirmizrāde plānota 2018. gadā.
Lietuviešu režisors Kristijons Vildžūns savu filmu par 1989. gadu un tā laika jauniešiem jau ir nofilmējis, rekonstruējot arī Baltijas ceļu, – tā ir Senekas diena. Simboliski, ka tieši šī filma ir kļuvusi par pirmo darbu, kuru kopā veidojušas visas trīs Baltijas valstis.