Cik labi, ka man tas nav jādara – jāizvēlas viens labākais no astoņiem Purvīša balvas finālistiem. Kopš pagājušās sestdienas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē ir aplūkojama izstāde, kas, kā jau pierasts, reizi divos gados vēlreiz parāda labāko, kas latviešu mākslā pa šo laiku ir noticis. Tomēr, salīdzinot ar citām reizēm, ir viena būtiska atšķirība: izstāde ir atklāta pirms uzvarētāja paziņošanas. Purvīša balvas 2019 laureāts tiks sveikts īpašā ceremonijā, kas notiks 12. aprīlī jaunajā mākslas centrā Zuzeum. Viņš vēl nemaz nav izvēlēts – dažas dienas pirms sarīkojuma Rīgā ieradīsies starptautiska ekspertu komanda, un, kā tā lems, tā būs!
Nudien neapskaužu LNMM direktori Māru Lāci un balvas patronu kolekcionāru Jāni Zuzānu, kuriem vienīgajiem no Latvijas būs jādiskutē ar citiem žūrijas locekļiem, pazīstot māksliniekus personiski, zinot mūsu tradīcijas un vidi un saprotot, ko no latviešu mākslas var gaidīt un ko ne. No intrigas paildzināšanas, atverot izstādi pirms laureāta noskaidrošanas, ir vismaz viens liels ieguvums: atklāšanā vienādi tika sveikti visi mākslinieki, katrs varēja justies kā vakara galvenais varonis. Skatītājiem ir laiks mierīgi aplūkot darbus bez iepriekšpieņēmumiem, pašiem izdarīt secinājumus, kas viņiem patīk un kas ne.
Mākslinieki ir to pelnījuši – es balvu mīļuprāt piešķirtu viņiem visiem vai arī pasniegtu astoņas Purvīša balvas uzreiz. Kas par komandu, kas par buķeti! Lūk, inteliģentais un trauslais gleznotājs Ēriks Apaļais, kura Hamburgā trenētā roka velk uz melna fona vienu baltu apli aiz otra, kā cenšoties atburt bērnības sniega sajūtu! Vai Paulis Liepa – grafiķis, kurš varētu filmēties seriālā par vikingiem, bet darbnīcas vientulībā skrubina grafikus un līknes no viņam vien zināmiem skaitļiem. Jauno mediju pionieri Raitis un Rasa Šmiti, kuri tandēmā uztur pie dzīvības veselu virzienu Latvijā. Ieva Epnere un Kristaps Epners, kuri arī ir ģimene, tomēr katrs atsevišķi – spēcīgas personības, līdz ausīm ierakušies reālās dzīves auglīgajā vielā. Gints Gabrāns, kura domu gaita ir tik pārsteidzoša un spītība tik liela, ka viņš līdz galam noved pat grandiozus projektus, kuriem sākumā neviens netic. Citās valstīs ar to nodarbojas veselas laboratorijas un sazarotas atbalsta sistēmas. Tekstgrupa Orbīta – tās biedri, kā zināms, ir dzejnieki, intelektuāļi, īsti švīti. Viss, uz ko tie paskatās, acumirklī kļūst tik stilīgs, tik poētisks, ka sāk kustēties un skanēt melanholiskās balsīs. Romans Korovins ir cilvēks – radoša eksplozija. Viņam iemeslu mākslai ir tik daudz, ka nav laika darināt lielus darbus, sanāk vesela rinda maziņu.
Jā, šogad visi mākslinieki ir radoša brieduma posmā, nākamreiz diez vai tā būs – vēl ir divi gadi, lai spēkā pieņemtos kāds jauns vilnis, no daudzsološo masas atdalītos nākamie favorīti. Pagaidām, vismaz līdz Purvīša balvas laureāta paziņošanai, varam baudīt izstādi – cik labi!