Vieni jaunos aktierus pērk (slepeni), citi – negrib pārdot (publiski), vēl citi šo procesu komentē, un beigās viena daļa ir apvainojusies, savukārt otra – uzjautrinājusies. Pašiem jaunajiem aktieriem gan neviens neko neprasa. Vai arī prasa, bet šie neko nesaka.
Latvijas Kultūras akadēmijas leģendārais profesors Gunārs Bībers kādreiz teica, ka pēc katras lekcijas pie topošajiem aktieriem pasniedzējam jāmaina krekls, jo tas ir slapjš no sviedriem. Tā tiešām ir – "aktieru" studenti ir kā trokšņotājputni lietus mežos. Neesmu tos (ne mežus, ne putnus) dabā redzējusi, bet, pateicoties Džeralda Darela grāmatām, dzīvi iztēlojos – nemitīgi šaudās no koka uz koku, skaļi sasaucas, cits citu pārkliegdami, nekad nespēj nosēdēt mierā un vienmēr bužina savas košās spalvas. Viņi (gan putni, gan aktieri) savā intensitātē spēj būt ļoti nogurdinoši, bet vienlaikus ir neticami skaisti – dažādībā, atvērtībā, sirsnībā un talantā. Ne velti jauno skatuves mākslinieku nominācija Spēlmaņu naktī vienmēr ir pati garākā (visvairāk nominantu) un patiesākā (uzvarētājs vienmēr ir pa īstam priecīgs).
Cienījamais krievu teātra kritikas kolēģis un laikabiedrs Pāvels Rudņevs reiz vēl pirmskara feisbukā reflektēja par savu pedagoga pieredzi: "Kodi, ar kuriem tu darbojies, neko neizsaka nākamajām paaudzēm. Un tu kļūsti par to veci Šnura dziesmā, kurš savai jaunajai mīļākajai stāsta par Coju, bet viņa pilnīgi netver lauku. Tev tas joprojām ir dzīvs, bet jauniešiem – neandertālieša dziesmas. Vienmēr ir svarīgi nesaprotamo paskaidrot caur saprotamo. Lasot studentiem lekcijas par Čehovu, reiz minēju analoģiju ar citātu no Zemfiras dziesmas. Un, lūk, kādu dienu sapratu, ka Zemfiras citāts vairs netiek atpazīts. Tā nav viņu vaina. Viņi vienkārši skatās citas multenes, viņiem ir cita mūzika. Tu esi mazliet nolemts citēt to, ko neviens vairs nezina." Tā ir. Lielais jautājums – kā arvien no jauna atrast veidus, lai nesaprotamo paskaidrotu caur saprotamo tiem, kuri skatās citas multenes.
Tas, ko teātra zinātniece Lilija Dzene reiz rakstīja par savas, citas pēckara paaudzes meiteņu dievināto aktieri Jāni Kubili, droši vien arī šodien izklausās kā "cita multene": "Lai sekotu mīļotajam aktierim, mēs saposāmies kā prazdamas, un vienas no lielākajām rūpēm sagādāja universālo sezonas apavu – tenisčību – baltināšana. Vislabāk tas izdevās, to virsmu saslapējot un ierīvējot ar zobu pulveri Smaida vai saberztu skolas krītu, – tad izžuvušas tās izskatījās ļoti koptas. Tikai pulveris bira nost un ejot uz ielas palika balti iezīmētas pēdas. Aiz daudziem aktieriem pēckara gados ir palikuši uz trotuāra šie baltie pēdojumi… (..) Ja kādreiz meitenes nesūtīs aktieriem ziedus, negaidīs viņus iztālēm pie teātra durvīm, tad tā būs teātra pēdējā diena, tad būs pasaules gals."
Starp citu – Jānis Kubilis tepat vien ir, un pēc mēneša viņam būs 100. dzimšanas diena.