Nav labi, man jau kādu laiku tā likās. Mākslas galeriju Rīgā kļūst arvien mazāk. Tas ir, ik pa laikam kāda jauna parādās, bet kāda nomirst, un, tāpat kā pie cilvēkiem, bilance ir drīzāk negatīva. Nekādu datu man nav – kam gan tie ir? – tikai mākslas skatītāja izjūtas. Par tādu greznību kā kādreizējā Rīgas galerija pie paša Laimas pulksteņa galvaspilsēta var tikai sapņot. Nesen pēc divu gadu turēšanās nozuda galerija Careva, kas mēģināja izstādīt tieši jaunākos autorus un tendences. Pēc divdesmit gadiem par darbības pārtraukšanu ziņo rotu galerija Putti – tajā gan es reti esmu iegriezies, jo rotāšanās nav īsti mana kaislība.
Reizēm galerijas neizbeidzas, bet maina vietu no lielākas uz mazāku (tā pirms pāris gadiem notika ar galeriju Alma, kas no grezna dzīvokļa pārvērtās par eksperimentālu vitrīnu, kas tās redzamībai gan nāca tikai par labu). Kaut arī stabilie mākslas tirgus spēlētāji vēl turas, būsim godīgi – tikai pāris jau mums viņu ir! Salīdzinājumā ar tirdzniecības centriem, kas paplašinās divkārt un trīskārt un tiek celti vēl no jauna. Es te runāju par pieaugušu cilvēku pasauli, jauniešiem domātos rotaļlaukumiņus atstājot viņu ziņā. Tajā pasaulē, kurā ir nauda, mākslas kļūst arvien mazāk. Lai gan viss pārējais notiek – ienākumi aug, turība vairojas.
Kur gan viņi kavējas – jaunie mākslas kolekcionāri, eleganti frizētie juristi un uzņēmēji, labi algotie informācijas tehnologi un ietekmes kārās personības? Ko viņi rāda draugiem, kas atnāk ciemos, – tikai kā ēd un kur guļ? Vai arī neviens ne pie viena neiet? Tā varētu domāt, spriežot pēc nekustamo īpašumu piedāvājuma, – modernie pilsētnieki dzīvo arvien mazākos dzīvokļos. Kā tie iekārtoti, jau ir izdomāts viņu vietā – ķēķis ar dīvānu un gulta ar walk-in garderobi. Praktiski runājot, sienu tādos mājokļos tikpat kā nav, tik vien, cik virs gultas.
Atceros kādu diskusiju ar slavenu arhitektu – kāpēc virs gultas nav īstā vieta gleznai? Es uzstāju, ka zem gleznas nav īstā vieta gultai. Bet arhitekti nav mani sabiedrotie – ar kādiem tik "dekoriem" viņi nepamanās piecūkot pat par ekskluzīviem dēvētus interjerus: ar banālām reprodukcijām, dizaina ikonu pakaļdarinājumiem, motivējošiem uzrakstiem un krāmu kompozīcijām! Neatstājot vietas nekam unikālam, vērtīgam, ar ko izveidot emocionālu saikni un ilgtermiņa attiecības.
Pagājušajā nedēļā fon Stricka villā notikusī laikmetīgās mākslas izsole droši vien ieies vēsturē jau ar to vien, ka bija pirmā. Bet arī ar to, ka bija sarīkota puspajokam, taču izdevās pavisam īsta – gandrīz visi piedāvātie mākslas darbi atrada jaunus īpašniekus. Tiesa, darbi bija maziņi un sākumcenas – zemas. Izsoles formāts, kas reizē bija arī izklaide un atrakcija, aizrāva gan dalībniekus, gan prāvo līdzjutēju pulku – ar pacilājošo sajūtu, ka laikabiedru māksla var iepatikties, ka gribas ar to būt kopā, ka par savu gaumi ir vērts pacīnīties, pat ja tā izmaksā vairākkārt dārgāk, nekā sākumā domāts.
Zane