Gandrīz trilleris. Par Blaumani.

... man ir cits jautājums Rožukalnei - ko Jūs savā mūžā PATI ESAT RADĪJUSI, ja vien, protams, neskaitām tos tūkstoš indes un žults litrus? Es vismaz neatceros neko tādu ne lasījusi, ne redzējusi, ne dzirdējusi. Visniknākie kritiķi, kā zināms, ir tie, kuri paši sevi nav piepildījuši (atkal jautājums -kāpēc? vai tik ne talanta trūkuma dēļ, kas nav ļāvis izpausties NEVIENĀ no tām jomām, kurās Jūs tagad tik zinoši kritizējat un zākājat citus?)... Vai patīkami par sevi kaut ko tādu lasīt? Rožukalnes kundze, varbūt aizejiet uz baznīcu, aizdedziet svecīti vai vismaz mājās dzīvu uguntiņu - varbūt tad sadegs kaut daļa to negāciju, kas Jūs ēd, grauž un liek uzbrukt citiem? Var taču savu iztiku nopelnīt, arī nedarot citiem pāri. Citādi Jums jau tagad sejā redzams viss, kas ar Jums reiz notiks. Man Jūsu ļoti žēl... Nedariet vismaz pati sev pāri. Un vismaz domās palūdziet piedošanu tiem, kurus savā augstprātīgajā, naudaskārajā aklumā esat saminusi un iznīcinājusi. Mediju eksperti... kritiķi... vērtētāji... mācītāji. Padomājiet, cik Jūs paši esat vērti. Vai esat? Padomājiet, cik cilvēcisku sāpju ir vērti Jūsu vārdi. Vai ir? Un cik sāpju Jums nāksies izciest, reiz maksājot Lielo rēķinu par savām tukšajām ambīcijām.

Vārds , nu jau gan stiprs pārspīlējums. Personība izveidojās pirmos četros dzīves gados. Literatūra var mūsu dzīvi izkrāšņot, var palīdzēt izdzīvot kādus sapņus un tā tālāk - bet, apgalvot, ka tā palīdz apjaust, ko mēs meklējam šai pasaulē ... tas ir stipri pārspīlēts un es pat teiktu , ka nožēlojami, ja literatūra ir tā, kas nosaka Tavu pasauli.

Lai Dievs mūs visus no tādām mammiņām pasargā...