Kad premjerministrs pasludināja ārkārtas situācijas dzīves formulu "Darbs, mājas, svaigs gaiss", tā likās tikpat vienkārša kā savulaik Brigaderes Dievs. Daba. Darbs. Patiesi, ko gan latviešu cilvēkam vairāk vajag? Tā vien šķita, ka vēsturiskā protestantu pieticība ir Satversmē ierakstītās latviskās dzīvesziņas pamatā un vairākums cilvēku to vien dara kā strādā vaiga sviedros, klupšus krišus paveic mājas soli un noguruši iekrīt miegā, pirms tam uzliekot modinātāju, un, kad vien iespējams, uz laukiem prom. Bet kas tev deva! Pusgada laikā izrādījies, ka vecie priekšstati ir naivi, dzīvesziņa mainījusies un cilvēcisko vajadzību loks sakuplojis.
Ja nebūtu konfrontācijas ar jauno dzīves formulu, mēs varbūt pat neuzzinātu, cik daudz lietu cilvēkiem patiesībā ir vajadzīgs un bez kurām nu nekādi nevar iztikt. Mēģināsim uzskaitīt kaut vai dažas. Teātris kā visu mākslu māksla – izrādījās, ka ļaudis ir gatavi riskēt ar dzīvību un maksāt dārgāk, lai tikai reizi mēnesī paskatītos uz Keišu vai Skrastiņu, un darītu to vēl, ja vien nebūtu uz stingrāko aizliegts. Nav mazsvarīgi, kas runā visu vārdā. Teātris ir arī vienīgā attīstītā izklaides industrija Latvijā ar lielāko nodarbināto skaitu, un satraukumam ir daļēji saimnieciska daba. Popmūzika? Fanu entuziasmu nemana, bet medijos izteikties visu radošo profesiju vārdā vienmēr ir gatavi estrādes dinozauri.
Valstiski atbalstītā pašdarbība, kurai nav līdzīgas nekur citur pasaulē, par ierobežojumiem demonstratīvi uzmetusi lūpu. Pašdarbnieku vietā, kā parasti, gan izsakās diriģenti, kuri dievojas, ka koristi esot disciplinēta tauta, jo atver muti vien tad, kad diriģenti pamāj. Līdz profesionālo koru bēdīgajai pieredzei diriģenti bija gatavi pakļaut savus kolektīvus, kā paši tos sauc, riskam, citādi veselas paaudzes aizmirsīšot dziesmu par meiteni baltās zeķēs. Lūk, tā, nevis Covid-19 būšot īstā katastrofa! Sports, kad runa ir nevis par krosiņu mežā, bet šova elementiem – sabiedrisko attiecību veterānu skrējienu vai nemirstīgo Dinamo. Hokejam būs būt, lai kaut visi slimi un tizli, jo arī šajā jomā ir stingras padomju laika tradīcijas, subordinācija un galavārds pieder autoritātēm. Daudz skaļu aizstāvju pēkšņi parādījās manikīra meistarēm, lai gan viņas ir klusa tauta bez pamanāma lobija. Tāpēc jādomā, ka sašutumu kurināja klientes, kurām ir svarīgi izrādīt nadziņus. Un, protams, Depo – īstam latvietim mājās vienmēr atradīsies kaut kas, ko pielabot, saskrūvēt vai nokrāsot. Ja ne šodien, tad rīt – galvenais, lai virtuves skapītī glabātos visi nepieciešami štrumenti.
Gan jau ir arī citi piemēri, kā pandēmija izgaismo mūsdienu latvieša dzīvesveida īpatnības, veidojot gana spilgtu līdzpilsoņa portretu. Tam ir kāds raksturīgs vaibsts – pārliecība, ka noteikumi, protams, ir jāievēro, tomēr labāk, ja tie attiecas uz kādu citu.