Visgarlaicīgākie mākslas pasaules notikumi ir tā sauktie skandāli. Diemžēl tie arī visbiežāk nonāk mediju uzmanības lokā, par tiem katram ir viedoklis, par tiem prasa komentārus kritiķiem. Tāpēc jau tie ir skandāli, ka skar universālas dzīves jomas – seksu vai politiku, ko tad vēl? Tomēr, lai notikums kļūtu par skandālu, tam ir jābūt arī pietiekami virspusējam – tādam, kurā katrs bez iedziļināšanās spētu saskatīt attiecīgus atribūtus. Būsim tieši – dzimumorgānus vai varas simboliku. Tāpēc skandalozos gadījumos, lai gan viedokļu šķietami ir daudz, parasti paliek tikai divi – par vai pret –, argumentācija ir trūcīga un galu galā neko neizšķir.
Saprotams, ka māksla par seksu un politiku runā bez mitas, tomēr jo dziļāk, jo niansētāk – jo mazāk to ir iespējams iepakot skandāla plastmasas maisiņā un pārdot publikai kā plaša patēriņa preci. Katrs no mums taču būs redzējis juteklisku mākslas darbu, kurā nav nekā piedauzīga, vai lasījis romānu ar politisku vēstījumu, kas šķietami tikai apraksta dzīvi, kāda tā ir. Tomēr pat vistiešākā māksla operē tikai ar simboliem, vēstījumiem un, karojot par vai pret mākslas darbiem, mēs izcīnām tikai simboliskas kaujas.
Laikā, kad vārdam "kauja" ir pavisam tieša un netāla nozīme, piedauzīgi kļūst piesaukt "vārdu kaujas" medijos vai sociālajos tīklos. Kā mēs tagad zinām, katrai kaujai ir arī sava aizmugure, un personīgi man, lai gan joprojām ieinteresētam mākslā, krietni saistošāk kļuvis domāt par aizmugures kustībām, kas tikai uz mirkli pavīd mākslas simboliskajā un visiem redzamajā realitātē. Piemēram, nesenajā gadījumā ar mākslas izstādi, kuru neatvēra un lielākā daļa publikas nemaz nebūtu braukusi skatīties, pat ja atvērtu, daudz šokējošāks šķita fakts, ka Latvijā joprojām nacionāli noskaņoti politiķi var tikties ar sankcijām pakļautiem Krievijas bagātniekiem viņu stingri apsargātajos lauku īpašumos un citi to atzīst par pieņemamu praksi.
Pārskatot ikdienas ziņas, manas acis diezgan aši pārslīd pāri kultūras jaunumiem un aizķeras aiz kaut kā pavisam neizteiksmīga un sausa, piemēram, ka Krievija joprojām ir nozīmīgs Latvijas tirdzniecības partneris, lai gan mazāk nozīmīgs nekā pirms kara. Tātad, kamēr mēs liekam zem aizdomu lupas katru mākslas faktu vai personību, saimnieciskie latvieši pērk un pārdod, daudz nebēdājot par simboliskajām nozīmēm. Tomēr, ja pameklētu, gan jau atrastos: tās pašas sausās mediju ziņas vēsta, ka Krievijā tirdzniecības sankciju dēļ draudot izbeigties krējuma ieraugs – zinot krējuma izšķirošo lomu krievu nacionālajā virtuvē, tas būtu vismaz simbolisks trieciens Putina režīmam.
Atmiņā uzpeld vēl viena simboliska nozīme: cik tad sen kā Jūrmalā notika ikgadējie krievu popmūzikas festivāli un reklāmas vēstīja, ka tajos pulcējas sabiedrības krējums – bagātie un ietekmīgie, tagadējos eksprezidentus un eksministrus ieskaitot. Jābūt galīgi naivam, lai domātu, ka ieraugs jau izbeidzies, – nejauši kadri no aizkulisēm liecina, ka krējums joprojām kuļas.