Parasti mazbudžeta apstākļos, ja nav naudas videoklipiem, salūtam un dažādiem priekšnesumiem, tad pasākums "jāizvelkt" to vadītājiem. Ja Lielajā Kristapā vienīgais joks pa visu vakaru nāk no balvas saņēmēja nevis šova vadītājiem, kuri pat nespēj pareizi izrunāt balvu pretendentu vārdus, tad kaut kas nav kārtībā. Protams, nevaram cerēt, ka Latvijā atradīsies kāds tik asprātīgs prezentētājs kā Rikijs Džerveiss, bet vadītāju ampluā tomēr būtu gribējies redzēt kādu pārsteigumu, piemēram, Ivara Zviedra filmas "Dokumentālists" varoni Intu. Vadītāju, kurš garantētu, ka divas stundas kinoteātrī vai pie televizora paiet nemanot. Mums taču būtu par ko veselīgi pasmieties, piemēram, štruntīgajiem scenārijiem, kas parasti iegāž latviešu filmas, aktieriem, kas peļņas nolūkos ierunā reklāmās visādas muļķības, vai filmu recenzijām, kurās reizēm var izlasīt visādus zilus brīnumus.
Var jau būt, ka tā ir kaut kāda latviešu mentalitātes iezīme, ka neprotam par sevi smieties. Varbūt bailes kādu iznest cauri, lai neapvainojas un pēc tam neatmaksā. Rezultātā visi "jociņi" ir it kā par neko. Kokainās attieksmes dēļ dažādas balvu pasniegšanas ceremonijas drīzāk atgādina bezceremoniālu bezmaksas pārtikas izdali maznodrošinātajiem - atbrauca, saņēma, paldies un uz redzēšanos līdz nākamai reizei.