Zinām šo pantiņu, kas tiek noskaitīts pēc vajadzības un tad atkal aizmirsts. Patriotiskā repertuāra izpildītājiem šonedēļ ir karstākais darbalaiks. "Mazs bērniņš krustcelēs…" Bet kāpēc tik žēlīgi? Par to bērniņu taču tika dziedāts pirms 35 gadiem, vai tad joprojām nav izaudzis? Karjeras mērķus sasniedzis, turību iekrājis, labu auto nopircis, ceļojumiem un hobijiem naudiņu atlicinājis? Sporta zālei un jogai, un tā tālāk. Jā, arī korim un deju ansamblim!
Nekas tā nemaitā patriotismu kā nabagošana un žēlošanās. Tāpēc uzreiz pateikšu, ko būtu gribējis dzirdēt pēc rūpīgi iestudētā skandāla ar kultūras ministres un koru diriģentu piedalīšanos. Ne jau detaļas, kā šī provokācija plānota, ko autori tūdaļ aizskrēja izstāstīt patriotiskā laikraksta redaktorei. Ne jau bijušā ministra mājienus, ka viņš jau nu gan būtu sarunājis ar finanšu ministru, veču runa tomēr, tikai nepaspējis… Es kā kārtīgs patriots būtu gribējis dzirdēt lepnuma pilnas balsis no tautas – mēs, latvieši, kā dziedājām, tā dziedāsim, kā dejojām, tā turpināsim! Nevajag mūs biedēt ar Dziesmu svētku drīzu galu, jo vairāk, ka šo meldiņu jau dzirdējām pandēmijas laikā. Diriģentus bešā neatstāsim – tāpat kā pie turības tikušie latvieši cara Krievijā, kā trimdas letiņi, tiklīdz svešās zemēs kaut cik iekārtojušies!
Es būtu gribējis dzirdēt, ka tas pagastvecis, kas sava kora diriģentei maksājot 170 eiro mēnesī, steidzami sasauc visu kantori un ducina kā pērkons: "Eu, tā tak kauna lieta, ka mēs par Eiropas naudu estrādi tūkstoš vietām uzcēluši, bet diriģentei bezmaz kājām no Rīgas jānāk! Blamāža pa visu valsti! Tūdaļ drošku viņai pretī aizsūtiet un prāvu summiņu piedevām!" Bet skaidrs, kāpēc diriģenti Gaismaspili pagastvečiem vis nedzied, – tie tūdaļ dzied pretī: "Mazs bij’ tēva novadiņis!" Tālāk, par diženo turēšanos, to noklusē! Jo dziedāšanu un dejošanu ne jau mums pašiem vajag, bet tiem tur, augšā – lai tad dod dziedāt un ēst, un dzert, un tiem, kas nedzied, biļetes par brīvu! Un mūsu trūkumcietējiem uzņēmējiem – lai strādnieku brīvdienas kompensē! Nav jau viņi nekādi Dombrovski no Vecmīlgrāvja, ziniet.
Jokus pie malas, visvairāk mani šajā diriģentu sāgā aizkustināja arguments, ka profesionāli mākslinieki, skaitā krietni virs 1000, tūdaļ kā zaldāti valsts dienestā iesaucami! Lūgtum, iepazīstieties, kā profesionāli mākslinieki dzīvo Latvijā: nupat Maija Kurševa, Valsts kultūrkapitāla fonda Vizuālās mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja, izziņoja, kāds atbalsts piešķirts gada trešajā konkursā: 22 māksliniekiem – vienam mēnesim, 18 māksliniekiem – diviem mēnešiem, vienam – veseliem trim, tikai vienai māksliniecei – pusgadam. Jāpiebilst, ka atbalsta apjoms ir stipri zem vidējās algas līmeņa valstī.