Tauta klausās, bet saprot savā vīzē – patiešām, kāpēc palikt mājās, ja iestājusies vasara (nez vai kāds patiešām pārdzīvo, ka tas noticis pāragri, un tāpēc ir stingri izlēmis ar savu balsi stiprināt Eiropas zaļo kursu?) un siltie vakari sauc ielās? Iespēju netrūkst.
Iepriekšējā nedēļas nogale piedāvāja veselu buķeti – Muzeju nakts un Rīgas maratons sekoja viens otram. No katra – pēc spējām, katram – pēc vajadzībām, kā teica klasiķi. Trešā iespēja bija tomēr palikt mājās un bļaustīties pie televizora, bet to mēs šoreiz neaplūkosim. Labākā ziņa tautai, kas alkst masveidīgu izklaižu, ir tā, ka, pat piedāvājumiem sakrītot, to mērķauditorijas ir dažādas. Man grūti iedomāties, ka cilvēks, kas iepriekšējā naktī līdz vēlai stundai staigājis pa muzejiem un vēl mazliet aizkavējies Tallinas pagalmā, spētu nākamajā rītā stāties uz maratona distances starta. Ja nu vienīgi tāpat kā naktsmaiņu strādnieki un Sarkandaugavas kundzītes, kas katru svētdienu pošas uz Centrāltirgu, pieturēties pie staba tramvaja pieturā, palēnām un sāpīgi attopot, ka nekāda tramvaja nav un nebūs, jo šodien ielas pieder jaunajiem, veselajiem un pareizajiem! Taču kaut kas nakts tautai un skrējējiem ir kopīgs – vēlēšanās darīt lietas reizē bariņā.
Jau otro gadu, veicot darba pienākumus, baudu iespēju satikt Muzeju nakts auditoriju personīgi. Jāsaka, man tā ļoti patīk, un, jo tuvāk pusnaktij, – jo vairāk! Sākumā ir daudz mērķtiecīgo ar sarakstiņiem, kuri labi zina, kur atnākuši un kur ies pēc tam, bet vēlāk parādās tie, kam muzejs un māksla iekšā ir pārsteigums un brīnums. Un, par spīti izplatītam uzskatam, viņi neskrien vis prom, bet uzkavējas pat ilgāk par pirmajiem. Ģimenes ar bērniem, draudzenes, kas visur fočējas, puiši ar tādu "OK!" izteiksmi sejā, attālāku Rīgas rajonu iedzīvotāji, kas, redzams, vispār centrā ir reti.
Sevišķi man patīk "melnie" jaunieši, kas jau tāpat caurām dienām nīkst Vecrīgā, stutējoties gar namu sienām (jo kaut kur piesēst nemaksājot nemaz nevar), bet šoreiz nāk muzejā iekšā apņēmīgi, kaut gan mazliet tramīgi – vai atkal kāds nelūrēs greizi? Ir, ir reizi gadā (patiesībā pat reizi mēnesī!) māksla domāta arī tiem, kas kabatas naudu noēduši hotdogā un cigaretēs! Ir iemīlējies pāris pusmūžā, un kungs, lai atstātu iespaidu uz dāmu, apvaicājas, vai kaut ko var arī nopirkt, un ar slēptu atvieglojumu uzzina, ka nevar. Ir viegli iemetušu vīriešu kompānija, kas ar lietpratēja aci pēta nevis mākslas darbus, bet kolonnas un sienas, apspriežot, kā uz tām turas štukatūra. Daudzi savā starpā sarunājas krieviski, un es prātoju, kā būtu politkorekti atbildēt, ja ko pajautās, bet, kad viņi to dara, tad – latviski. Ir ārzemnieki, kuriem vienmēr viss ir "awesome". Un tad tie pa vienam, kas apstājas pie katra darba un ilgi domā – es nezinu, ko. Nakts ir gara, nākamās dienas troksnis un nežēlīgā skriešanās var pagaidīt.